“Kāpēc vieniem ir viss, bet citiem nekas?” – šāds jautājums no bērna puses var vecākus samulsināt. Raidījumā “Pietura vecākiem” “Centra ZIN” vecāku izglītības programmas trenere Inga Oliņa un Georgs Rubenis uzsver, ka šāda interese nav nejauša. Kā norāda Oliņa, “tas, ka bērns uzdod šādus jautājumus, nozīmē, ka viņš sāk redzēt pasauli plašāk par savu burbuli.”
Šīs sarunas impulss ir kāda vecāka vēstule par desmitgadīgu dēlu, kurš arvien biežāk interesējas par nabadzību un dzīves netaisnību. Vecums šeit ir būtisks. “Ap desmit gadiem bērniem sāk veidoties cēloņu–seku domāšana, un viņi grib saprast, kāpēc pasaule ir tāda, kāda tā ir,” skaidro Oliņa. Šajā posmā bērni vairs neapmierinās ar vienkāršām frāzēm vai izvairīgām atbildēm.
Tomēr, runājot par sociāli jutīgām tēmām, viegli ieslīgt galējībās. Rubenis brīdina: “Bērnu nevajag biedēt ar stāstiem par to, ka viss sliktais ir pašu vaina.” Nabadzības vai bezpajumtniecības izmantošana kā audzināšanas drauds var radīt bailes, nevis izpratni. Tikpat problemātiski ir arī realitāti pārāk vienkāršot.
Svarīgi bērnam palīdzēt saprast, ka cilvēku dzīves ceļi neveidojas vienas izvēles dēļ. “Cilvēku dzīves ceļi veidojas no ļoti daudziem faktoriem – ne tikai izvēlēm, bet arī apstākļiem, veselības un nejaušībām,” uzsver Rubenis. Šāds skatījums ļauj bērnam izvairīties no melnbaltas domāšanas un ieraudzīt cilvēkos nevis vainu, bet apstākļu kopumu.
Šādas sarunas bieži kļūst arī par tiltu uz vērtību jautājumiem. Oliņa norāda, ka svarīgi neuzlikt bērnam vainas sajūtu par to, ka viņam klājas labāk. “Mēs varam runāt par palīdzēšanu un līdzjūtību, nepadarot bērnu atbildīgu par visas pasaules netaisnību,” viņa uzsver. Empātija veidojas nevis no smagiem slogiem, bet no ikdienišķiem piemēriem – attieksmes, cieņas un spējas ieraudzīt otru.
Speciālisti uzsver, ka bērna jautājumi par netaisnību nav signāls, ka viņš ir par mazu šādām tēmām. “Tas nav signāls, ka bērns ir par mazu šādām tēmām,” saka Oliņa. Savukārt Rubenis piebilst: “Vecākiem nav jāsniedz perfektas atbildes – pietiek būt blakus un domāt kopā.” Tieši šī klātbūtne palīdz bērnam sastapties ar sarežģītu pasauli, nezaudējot drošības un uzticēšanās sajūtu.
