Kad bērni sastrīdas vai nodara pāri viens otram, vecāku pirmā reakcija bieži ir automātiska – “Pasaki piedod!”. Taču bērns nereti to izdara mehāniski, nesaprotot tā jēgu. Raidījumā “Pietura vecākiem” “Centra ZIN” vecāku izglītības programmas trenere Inga Oliņa un Georgs Rubenis skaidro, kā bērni apgūst piedošanu, kāpēc tā nav automātiska frāze un kā vecāku piemērs nosaka bērna izpratni par patiesu atvainošanos.
“Bērnam nav jēgas teikt “pasaki piedod”, ja viņš nesaprot, par ko atvainojas,” uzsver Oliņa. Viņa skaidro, ka piedošana nav ātrs mehānisms, bet emocionāls process, kurā bērns iemācās saprast, ko ar savu rīcību nodarījis otram: “Nav būtiski, vai ātri, vai pēc refleksijas. Drīzāk ir jautājums par saturu un formu.” Tieši saruna un izpratne palīdz bērnam saprast, kā turpmāk rīkoties citādi, nevis tikai atkārtot frāzi.
Tieši šajā brīdī nozīmīgo lomu spēlē vecāki. Rubenis atgādina, ka bērni apgūst piedošanu, redzot, kā to dara pieaugušie. “Vecāks, kurš prot atvainoties bez attaisnojumiem – “es kļūdījos, man vajadzēja citādāk”, parāda bērnam, ka piedošana nav pazemojums, bet cilvēcība,” viņš norāda. Vienkāršs un godīgs “piedod” bez skaidrojumiem vai vainas novelšanas bērnam rāda, ka kļūdas ir dzīves daļa, nevis kauns, ko slēpt.
Savukārt Oliņa atzīmē, ka patiesai piedošanai nav noilguma: “Piedošanas konceptam nav noilguma. Es varu pēc gadiem pēkšņi atcerēties lietu, kurā uzvedos nepareizi.” Viņa uzsver, ka atvainoties var arī daudz vēlāk, piemēram, kad pieaugušais pēkšņi atceras bērnības situāciju, kurā kādam nodarījis pāri. Šādas sarunas ir dziedinošas gan vecākiem, gan bērniem, un tās māca, ka godīgums un atbildība ir svarīgāki par perfektumu.
Ikdienā vārds “piedod” bieži tiek lietots kā automātiska pieklājības frāze – “piedod, ka jautāju”, “piedod, ka uzklāju ēst”. “”Piedod” bieži ievazājas kā tāda nezāle. “Piedod, es uzklāju jums ēst”, “Piedod, es jau ielēju padzerties”,” smejas Oliņa. Šādās situācijās vārds zaudē savu emocionālo svaru. Patiesa piedošana prasa atbildību, nevis tikai ieradumu.
Bērni vislabāk apgūst piedošanu caur empātiju un sarunu, nevis caur piespiešanu. “Ja bērni sastrīdas, nevajag steigties ar “atvainojies tūlīt”. Ir jāpalīdz saprast emocijas un to, kas notika,” paskaidro Oliņa. Piedošana ir prasme, kas veido attiecību dziļumu. Vecāku spēja runāt par kļūdām, atvainoties un dzirdēt bērna emocijas bērnam iemāca vienu no svarīgākajām sociālajām iemaņām – attiecības vienmēr var salabot.
