Pienāk brīdis, kad bērns, pusaudzis vai jaunietis asi un intensīvi sāk runāt pretī, izrāda milzu pretestību, nepiekāpjas un neiziet uz kompromisiem. Raidījumā “Pietura vecākiem” vecāku izglītības treneri no “Centra ZIN” Inga Oliņa un Georgs Rubenis šķetina, kā rīkoties vecākam šādas situācijās un kāpēc noderīgi ir arī palūkoties uz sevi.
“Jautājums – kad mums ir tiesības uz savu viedokli, uz izlemšanu par savām rīcībām vai par savām izvēlēm? Kad ir? 18, 21 vai 30 gados? Kad drīkst?” retoriski vaicā Oliņa, “Man šķiet, ka tas būtu aplami domāt, ka viņi nedrīkst to darīt arī agrāk, jo tā tas nedarbojas.” Rupjas atbildes vai tam līdzīgas situācijas ieteicams pašķetināt, vai paši vecāki, piemēram, šādi izpaudušies vai varbūt nav ņēmuši vērā bērna izvēli vai vēlmes.
Tāpat ap 14, 15, 16 gadu vecumu no pusaudža var dzirdēt: “Paga, stop! Es tagad gribu izlemt par lietām, kuras es darīšu vai kuras es nedarīšu!” Oliņa iesaka pakāpties soli atpakaļ, izvērtējot savas rīcības: “Es esmu bijis varbūt pietiekami nekonsekvents vai varbūt kaut kādās situācijās arī agresīvs, un to jau arī nolasa. Līdzīgi kā mēs esam varbūt reaģējuši – “nē, stāvi pie ratiem” vai “turi muti”, vai vēl līdzīga sižeta teksti.”
“Parasti rupja uzvedība vai izpausme attiecībā uz maniem jautājumiem – tā no kaut kurienes “nāk”, vakuumā nekas nerodas. Viņu nav vakardien nolaupījuši marsieši, kuri tagad atgriezuši pilnīgi citu bērnu,” viņa turpina, atzīmējot lietas, ko vecāks var darīt, “Pirmkārt, mēs varam pajautāt – kā tev liekas, vai es kaut ko daru ne tā? Kā tu gribētu, lai es uzvestos?”
Lieti noderēt var arī iepriekš norunāts veids, kā vecāks var atgādināt bērnam, ka ir jāapstājas, piemēram, koda vārds vai mājiens ar roku. “Kā man tev palīdzēt iziet no šīs agresīvās un nepatīkamās uzvedības, ko bērns varbūt pēc tam arī nožēlo,” paskaidro Oliņa, “Otrs – ļoti skaidri pateikt: “Mīļais kaķīt, mēs šādi viens ar otru nesarunājamies! Es nerunāšu ar tevi šādi, un tu arī, lūdzu, nerunā ar mani šādā, piemēram, tonī!””
