Kas notiek, ja zem viena jumta dzīvo trīs paaudzes – bērni, vecāki un vecvecāki, kuri katrs domā, ka zina, kā audzināt pareizi? Raidījumā “Pietura vecākiem” “Centra ZIN” vecāku izglītības trenere Inga Oliņa un Georgs Rubenis skaidro, kā saglabāt cieņu un vienotību, kad atšķiras audzināšanas pieejas, un kā bērnam radīt drošības sajūtu, kad noteikumi un emocijas bieži saduras.
Dzīvošana kopā ar vecvecākiem var būt vērtīga pieredze, kas bērnam dāvā tuvību un ģimenes tradīciju sajūtu. “Tas var būt gan milzīgs atbalsts ģimenei, gan arī izaicinājuma avots,” atzīst Rubenis, taču viņš norāda – atšķirīgie uzskati par audzināšanu bieži rada spriedzi starp paaudzēm. Piemēram, frāzes “Mēs savus bērnus te audzinājām, viss bija labi” vai “Tu viņu pārāk lutini” daudziem var šķist pazīstamas.
Lai šādās situācijās saglabātu līdzsvaru, Oliņa uzsver, ka būtiski ir vienoties par kopējiem noteikumiem un lomu sadalījumu: “Vecvecāki saprot, ka vecāks ir primārais aprūpes sniedzējs. Lai bērnam nerastos kognitīvā disonanse – viens ļauj, otrs neļauj – pieaugušajiem jābūt konsekventiem.” Viņa piebilst, ka arī starp pašiem pieaugušajiem būtu jābūt vienotībai, lai bērns neredzētu pretrunas un nesajuktu, kam ticēt.
Ne mazāk svarīgi ir skaidri definēt, kāda ir katras paaudzes vieta kopīgajā mājsaimniecībā. Oliņa min piemērus, kad ģimenes dzīvo vecvecāku mājā un tie vēlas dominēt, vai pretēji – vecvecāki dzīvo pie bērniem un izjūt atkarību. “Ir būtiski saprast, ka tā ir arī citu māja. Ja jau viņi tur dzīvo, tad tas ir kopīgs jumts ar saviem noteikumiem,” viņa saka. Šādos gadījumos palīdz skaidri ieradumi un savstarpēja cieņa – pat līdz tādām niansēm kā atsevišķa virtuve vai telpa, kas nodrošina privātumu visām pusēm.
Vienlaikus eksperti aicina novērtēt vecvecāku klātbūtni kā resursu, nevis problēmu. “Tas jau ir superīgi – tur var būt tik daudz foršu lietu, savu rituālu,” uzsver Oliņa, “Galvenais, lai vecvecāki saprot, ka viņi nav vecāki.” Vecvecāku iesaiste audzināšanā var būt vērtīga, ja tā nenoliedz vecāku autoritāti un ļauj bērnam saņemt papildu uzmanību, bet ne aizstāj primāro emocionālo saikni ar vecākiem.
Savukārt Rubenis atzīmē, ka dzīve vairākās paaudzēs var kļūt par milzīgu spēka avotu: “Trīs paaudžu klātbūtnē ģimenē var būt milzīgs spēka avots – ja izdodas sabalansēt robežas un saglabāt patīkamu gaisotni.” Bērni šādā vidē iemācās elastību, spēju pielāgoties un empātiju – īpašības, kas palīdzēs arī vēlāk dzīvē.
