Bērnu pavedināšana internetā – skarba, uztraucoša, bet arī svarīga tēma. Raidījumā “Kiberpēdas” pētniece, psiholoģe, Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) lektore Anete Hofmane, kas šim jautājumam pievērsusies pētniecības nolūkos, atspēko piecus mītus par bērnu pavedināšanu internetā, kas pieejami vietnē drossinternets.lv.
Pirmais mīts – varmākas ir pieauguši vīrieši, kuri vieni savās guļamistabās izliekas par pusaudžiem. Mīts vai patiesība? “Absolūts mīts,” norāda Hofmane, “Pavedinātājs var būt jebkura dzimuma un arī jebkura vecuma. Un īstenībā pavedinātāja profli, līdzīgi kā, piemēram, sērijveida slepkavu profili, ir tādi ļoti normāli ģimenes cilvēki ar bagātīgām sociālajām dzīvēm, fiziski ļoti pievilcīgi, kopti cilvēki un tā tālāk.”
Daļa pavedinātāju patiesībā ir vecumā no 16 līdz 20 gadiem, bet par šiem tiek runāts mazāk, papildina psiholoģe. Būtībā par varmāku var būt jebkurš, kurš ir kādā varas pozīcijā. Otrais mīts – mans bērns ir drošībā, kad ir mājās, šeit nekas slikts ar viņu nenotiks. “Internets taču ir visur! Protams, arī tiklīdz bērnam ir telefons un vecāki nezina, ko bērns šajā telefonā dara, tā arī tas var notikt,” paskaidro Hofmane.
“Ja bērnam ir pieejams internets, bērnam ir telefons, tur uzreiz automātiski ir risks, un vecākiem būtu jābūt apzinīgiem par to, ko bērns tur dara,” viņa piebilst. Trešais mīts – es pamanītu, ja kaut kas nebūtu kārtībā. “Tā jau mēs gribētu par sevi domāt, vai ne? Jā, tā ir tāda domāšanas kļūda, kas piemīt daudziem cilvēkiem īstenībā par ļoti daudzām lietām,” nosaka psiholoģe.
Ir vecāki, kuriem nostrādā intuīcija kādā reizē, taču nereti ir aizņemtība darbā, nogurums, kas var atstāt mazāk uzmanības atvasei. Hofmane iesaka runāt ar bērniem un ticēt viņiem. Ceturtais mīts – ļaunprātīga bērnu izmantošana un pavedināšana internetā notiek nedēļu, mēnešu vai gadu laikā.
“Tas var sākties ļoti ātri, un tas var turpināties ļoti ilgi. Viss ir atkarīgs no situācijas, no pavedināšanas mērķa, no apstākļiem, no arī motīviem – vai tas ir iegūt videomateriālus vai kaut kādas fotogrāfijas, ar kurām pēc tam var šantažēt un manipulēt, vai tas ir satikties dzīvē, vai tas ir vēl kaut kas. Mēs nezinām, bet tas uzsākas īstenībā ļoti ātri, bet tā uzticēšanās attīstās laika gaitā,” viņa skaidro.
Piektais mīts – par seksuālās vardarbības internetā upuriem kļūst tikai tie bērni, kuri atstāti novārtā, kam pietrūkst uzmanības, kas ir emocionāli nestabili vai depresīvi. Kā norāda psiholoģe, pastāv uzskats, ka par upuriem biežāk kļūst bērni no nelabvēlīgām vai slikti situētām ģimenēm, taču tā nav taisnība. Nereti par upuriem kļūst arī bērni no labi situētām ģimenēm.
Viena kategorija ir ievainojamāki, vientuļāki, atstumtāki bērni, stāsta Hofmane: “Bērns pēc definīcijas – sensitīvs cilvēks, kuram var atrast daudz vājos punktus, kamēr formējas viņa personība, nobriest smadzeņu darbība. Viņi ir vieglāk manipulējami, vieglāk ietekmējami, vieglāk piespiežami uz kaut ko, bet arī tas var notikt principā ar jebkuru bērnu, ja atrod pareizo pieeju, kā tas notiek.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma “Kiberpēdas” saturu atbild AS “Radio SWH”.
