Raidījumā “Alianses divas desmitgades: Latvijas ceļš kopā ar NATO” kādreizējais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieris un arī pirmais NBS militārais pārstāvis NATO Raimonds Graube raksturo Latvijas balsi NATO, kas patiesībā ir gana vērtīga. “Nejutīsimies tādi nabadziņi, kas neko nelemj, neko nevar, nē – varam,” nosaka Graube.
Vaicāts, kāda bijusi Latvijas balss sākotnēji NATO, kādreizējais NBS komandieris izmanto teicienu: “Velns ir detaļās.” Arī pats darbojies kā pirmais militārais pārstāvis NATO, kas piedalās dažādu jautājumu risināšanā, piemēram, diskusijas, strīdi, citu pārliecināšana un sabiedroto meklēšana. “Tas bija atklājums, ka tev jāmeklē sabiedrotie, ka nav tik vienkārši, ka Latvija nav nemaz tik vientuļa,” atzīst Graube.
Viņš turpina: “Es vienmēr šādos gadījumos intervijās līdzīgi saku, ka es neatceros pat nevienu tādu unikālu vajadzību, kas būtu tikai Latvijai, kas interesētu tikai Latviju. Minimālais komplekts – tās ir Baltijas valstis.” Tāpat jāizprot, ka NATO perimetra valstis domā citādāk, salīdzinot ar tām valstīm, kas atrodas vidū, piemēram, Beļģija un Nīderlande.
“Tev atliek meklēt sabiedrotos – tā ir milzīga, ļoti interesanta un tāda profesionāla, varētu teikt, diplomātiska cīņa par kaut kādām interesēm – nepārtraukti iestājies, tu meklē sabiedrotos,” stāsta Graube, “Tu varbūt viņiem palīdzēsi balsojumā vai, savu viedokli paužot, atbildi šai valstij, bet dabūsi pretī kaut ko. Tas ir normāls darba cikls.”
Lielām valstīm ir arī lielāks svars – to kaujaspējas un budžeti ir lielāki, tomēr, “augot mūsu pieredzei, augot mūsu profesionaliātei un augot mūsu balss vērtībai, īpaši tagad pēc Ukrainas, pie mums nāk jau konsultēties, nevis tā kā varbūt kādreiz liekas, ka – nē, nu ko tie mazie latvieši,” piebilst kādreizējais komandieris.
Graube atminas spilgtu piemēru no 2014. gada, kad Krievija iebruka Ukrainā, – amerikāņu komandieris vēlējies tikties ar Baltijas komandieriem, lai gan bijis gana aizņemts dažādu jautājumu risināšanā: “Amerikānis atzina savā veidā to, ka nav ticējis mums, baltiešiem. … Viņš tikai vienu jautājumu jautāja: “Ko Krievija darīs nākamo? Es tagad ticu jums, ka jūs zināt, ko Krievija var darīt.””
Tas bijis ļoti augsts novērtējums, viņš nosaka, piebilstot, ka izteiktās prognozes bijušas precīzas: “Tādā veidā arī mūsu vērtība ceļas, šī profesionālā vērtība, un mūsu balsīs ieklausās. Tā kā nejutīsimies tādi nabadziņi, kas neko nelemj, neko nevar, nē – varam. Vajag tikai gudri strādāt, meklēt sabiedrotos, vajag darboties diplomātijā.”
