Saldumiņš tur, gardumiņš te – vecāki nereti uztraucas un prāto par šo mūžīgo tēmu, kas skar viņu bērnus. Raidījumā “Pietura vecākiem” Inga Oliņa un Georgs Rubenis, kuri ir “Centra ZIN” vecāku izglītības treneri, skaidro, kāpēc saldumu jautājums bērniem var būt ne tikai uztura jautājums, bet arī reāls sauciens pēc uzmanības.
“Viens no “degvielas” veidiem, kā mēs uzlādējam bērnus un jauniešus, ir tāda lieta, kā saldumi un cukurs. Tā ir tāda mūžīgā tēma, par kuru ir iespējams runāt. Tie jautājumi, ar kuriem mēs nereti saskaramies, ir par šādu te cukuru, saldumu dozēšanu vai ierobežošanu, vai to, kādā veidā saldās “degvielas” tēmu labāk iekļaut vai jēgpilnāk iekļaut mūsu ikdienā,” sarunu iesāk Rubenis.
“Bieži vien tie argumenti, ko vecāki saka: “Protams, ka man tie ir jādozē, jo, ja es nedozēšu, tad viņš man vienkārši apēdīs visus saldumus. Tad, kad saldumi beidzas, tad viņi prasa vēl!”” skaidro Oliņa.
“Ja mēs redzam, ka tas tiešām ir visu laiku tāds “trigerītis”, ka tā ir kaut kāda poga, kuru bērns īstenībā ir iemācījies spiest, jo patiesībā dažreiz, kad viņš prasa to saldumu, viņš tā kā izsauc no kaut kurienes pēkšņi mammu un tēti. Respektīvi, viņi pēkšņi atgriežas savas mammas un tēta lomā un sāk audzināt,” Oliņa par dažkārt citiem iemesliem, kādēļ bērns prasa saldumus.
Šāda uzvedība vairāk raksturīga mazākiem bērniem, viņa turpina, kuri ir sapratuši, ka saldumu pieprasījums var būt veids, kā iegūt vecāku uzmanību. “Viņš ir sapratis – o, šitā es varu tūlītās dabūt! Es nesaku, ka viņam negribas saldumus, bet kopumā bieži vien tur varbūt ir maldīgs priekšstats, ka tas ir tikai par saldumiem, bet tas arī varētu būt saistīts ar to, ka es ar šo saldumu tekstu – uzreiz pēkšņi nez no kurienes, no telefoniem, no televizoriem, planšetēm vai datoriem parādās vecāki, un viņi sāk ar mani par kaut ko diskutēt un sāk tielēties.”
Savukārt Rubenis norāda uz vēl kādu aspektu, kas vecākiem var palīdzēt izprast notiekošo: “Laba lieta, kam pievērst uzmanību, apzināt vai neapzināt, ka es gribu to, kas kaut kādā mērā ir aizliegts.”
