Raidījumā “Pietura vecākiem” vecāku izglītības treneri no “Centra ZIN” Inga Oliņa un Georgs Rubenis dalās vērtīgos padomos – šoreiz par drošas piesaistes stiprināšanu gan bērniem, gan pieaugušajiem – ko darīt un ko noteikti nedarīt. Jāpiebilst, ka droša piesaiste ir būtisks faktors, kas ietekmē cilvēku spēju veidot veselīgas attiecības un droši izpētīt apkārtējo pasauli.
Viens no svarīgākajiem aspektiem drošā piesaistē, veidojot attiecības ne tikai ar bērnu, bet arī citiem pieaugušajiem, ir atsaukties vajadzībām un biežāk teikt: “Jā!” skaidro Oliņa: “Arī tai skaitā pieaugušā vecumā, ka mēs atsaucamies uz vajadzībām, mēs mēģinām tomēr biežāk teikt: “Jā!” Šeit es nerunāju par jaunu “Lego” komplektu.”
“Es runāju par tām vajadzībām, kas mums katram ir, kā iedrošinājums, kā atbalsts, ka es jūtu savējos, ka man nav nekam citam jābūt, ka tas ir mans drošais pamats, kurš mani iedrošina izpētīt pasauli,” viņa turpina, “un es zinu, ka tas vecāks man simbolizē – tā ir mana vietiņa, kura ir mājas, kur es varu paslēpties un attiecībā uz visu pārējo pasauli būt drošībā.”
Oliņa iedod lielisku piemēru, kas ilustrē vecāku reakciju uz bērna vajadzībām: “Dažreiz es vecākiem stāstu – iedomājaties, bērns ir nobrāzis celi, viņam sāp, asintiņas un, teiksim, tas noraidošais (vecāks, kurš veic noraidošo piesaisti – aut.) biežāk teiks: “Nu kas tev tur sāp? Nekas tev tur nesāp! Līdz kāzām sadzīs! Paskaties tur vispār..” Ko bērns tajā brīdī? Viņam reāli sāp, bet tu saki, ka nesāp!”
Viņa uzsver, ka pārmērīga reakcija arī nav vēlama: “Ir otra galējība, kur mēs varam kā vecāks pārforsēt: “Ak šausmas, ak šausmas!” Arī bērns pats nobīstas – tas vairāk būs raksturīgs trauksmainajai piesaistei, par kuru mēs runāsim citā reizē, bet šeit ir tā situācija, ka īstenībā neatkarīgi no tā, kā es jūtos, tas nav svarīgi man kā vecākam, kā tu jūties.”
