Kas notiek brīdī, kad sportists pēc smagas traumas tomēr nostājas uz starta līnijas? Kas notiek galvā sekundē pirms izšķirošā metiena vai nobrauciena? Raidījumā “Noturības kodols” saruna ievirzās tieši šajā trauslajā zonā – starp bailēm un drosmi. Studijā viesojas sporta žurnālists Anatolijs Kreipāns, kurš atgādina: aiz katras medaļas ir stāsts, kuru rezultātu tabula neatklāj.
Viņš atgriežas pie Lindsijas Vonas piemēra – sportistes, kura pēc smagas traumas izvēlas startēt. “Ja viņa to nedarītu, viņa nebūtu Lindsija Vona,” saka Kreipāns. Šis nav tikai komentārs par vienu atlēti – tā ir definīcija tam, kas sportā nozīmē identitāti. Sportists nav tas, kurš vienmēr uzvar. Sportists ir tas, kurš uzdrošinās. “Nožēlot var tikai to, ko tu neesi darījis,” viņš piebilst.
Līdzīgu spēka simbolu Kreipāns saskata arī Hermana Maijera atgriešanās stāstā pēc dramatiskā kritiena Nagano olimpiskajās spēlēs. Tā nav tikai fiziska izturība – tā ir spēja sekundes laikā pārvarēt instinktīvo baili. Tieši šādos brīžos kļūst redzams, cik liela nozīme ir mentālajam treniņam.
“Man vairāk nekā rezultāti un tituli interesē – pa kādu ceļu viņš līdz tam ir nonācis,” atzīst Kreipāns. Viņu saista nevis spožums, bet process – gadi, kuros top raksturs. Dzelžaina disciplīna, uzņēmība, mērķtiecība. Taču ne mazāk svarīgi ir cilvēki līdzās – treneri, mediķi, ģimene. Bez šī atbalsta mehānisma ilgstoši izturēt spriedzi nav iespējams.
Un spriedze sportā ir nepārtraukta. “Sports – tā ir dzīve dzīvē. Ļoti stresaina, ļoti saspringta dzīve,” viņš saka. Tā ir vide, kurā katrs starts kļūst par publisku eksāmenu. Spiediens nāk no līdzjutējiem, no sponsoriem, no medijiem. Mūsdienās – arī no anonīmiem komentāriem. Tāpēc Kreipāna padoms ir skarbi vienkāršs: “Nevajag lasīt komentārus sociālajos tīklos.”
Sarunā izskan arī Latvijas piemēri. Tiek pieminēta Jura Šica atgriešanās pēc smagas avārijas un olimpiskā medaļa, kā arī Anetes Sietiņas spēja pēc savainojuma atgriezties pasaules elitē. Šie stāsti nav nejaušības. Tie apliecina, ka izšķirošajā brīdī sportists spēj atslēgties no visa liekā un koncentrēties tikai uz uzdevumu.
Pārejot pie komandu sporta, īpaši hokeja, Kreipāns runā par atmosfēru, kas dzimst ģērbtuvē. Komanda nav idilliska draudzība, bet kopīgs darbs. “Visiem nav jābūt labākajiem draugiem, bet mēs darām kopīgu darbu,” viņš uzsver. Autoritāte šeit nedrīkst būt uzspiesta – tai jābalstās cieņā.
Taču visvairāk asuma sarunā parādās brīdī, kad runa ir par bērnu sportu. “Trenerim jātrenē ne tikai ķermenis, bet arī galva,” saka Kreipāns. Agrīnais posms nosaka, vai sportists vēlāk spēs izturēt spiedienu. “Bērnam caur sportu nedrīkst atņemt bērnību,” viņš uzsver, un vēl tiešāk brīdina par situācijām, kad “vecāki grib vairāk nekā bērni.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma “Noturības kodols” saturu atbild AS “Radio SWH”.
