Raidījumā “BB brokastis” satiekas mūziķis Mikus Frišfelds un Kaspars Upacieris jeb Ufo – un saruna ļoti ātri izkāpj ārpus ierastā intervijas rāmja. Tā pārvēršas improvizācijā: dziesmas top uz vietas, teksti dzimst te un tagad, un robeža starp joku un nopietnu domu pazūd. Tas ir brīdis, kur var redzēt nevis gala rezultātu, bet pašu procesu – kā dziesma vispār rodas.
Frišfelds šo procesu raksturo mierīgāk, bet ar skaidru iekšējo spriedzi. “Mani nelaida vaļā kaut kādus divus mēnešus,” viņš saka par piedziedājumu, kas kļuvis par dziesmas kodolu. Mūziķis apzināti meklē pretbalansu un uzaicina Ufo: “Piedziedājumā vajadzēja kādu dzīves gudru, viedu cilvēku.” Dziesmas ideja šeit iezīmējas ļoti konkrēti – viens runā par nemieru, vēlmi celties un darīt, kamēr otrs to aptur, noliekot roku uz pleca.
Un tad ienāk Ufo – ar savu tiešo enerģiju bez filtra. “Nu galīgi galīgs sūds tas nebūs,” viņš nosaka, piekrītot sadarbībai, un ar to pietiek, lai saprastu viņa lomu. Ufo neanalizē, viņš reaģē. Tieši tāpat kā dziesmā: kad viens jau gatavs “celties, iet un kauties”, otrs vienkārši pasaka: “Mēs tak labi sēžam, vai ne?” Un pēkšņi viss apstājas.
Tālāk viss notiek strauji un bez bremzēm. Saruna pārvēršas dziesmās, dziesmas – jokos, un joki – pilnīgā absurdā. Vienā brīdī tiek apspriests, vai nevajadzētu “palaist Saeimu pa dambi”, nākamajā jau skan iebildums: “Varbūt nevajag “Saeimu” – tai ir pārāk daudz cieņas.” Turpat līdzās parādās proktologi, kantri mūzika Smiltenē un vēl virkne ideju, kas normālā sarunā nekad nesatiktos.
Beigās kļūst skaidrs – dziesma nav tikai joks. Tā ir par ļoti atpazīstamu stāvokli: brīdi, kad gribas kaut ko mainīt, bet vienmēr atrodas balss, kas saka: “Pagaidi! Vēl nē. Varbūt nemaz nevajag!” Kā rāda Frišfelda un Ufo saruna, šī balss bieži ir pārliecinošāka par pašu vēlmi rīkoties. Un tad tiešām – varbūt labāk vēl mazliet pasēdēt.
