Dubļi līdz ausīm, slapjas drēbes, nogurums un smiekli vienlaikus – tāds ir “Stipro skrējiens”, kas jau 2. maijā atkal pulcēs drosmīgākos kinopilsētiņā Cinevilla. Raidījumā “Trādi rīti” viens no pasākuma organizatoriem Maigurs Mūrmanis atklāj, kā šis skrējiens no robežas starp izzušanu un atdzimšanu kļuvis par notikumu, kur cilvēki pārbauda ne tikai fizisko spēku, bet arī paši sevi.
Mūrmanis neslēpj – pēc pandēmijas pasākuma nākotne bija neskaidra, un viss varēja beigties pavisam citādi. “Pirms kovida notika pēdējais “Stipro skrējiens”, un pēc kovida tas grasījās neturpināties. Tad es pieslēdzos un pārņēmu stafeti,” viņš stāsta, uzsverot, ka šis jau ir trešais gads, kopš skrējiens tiek mērķtiecīgi atjaunots un attīstīts. Tieši atgriešanās piešķīrusi pasākumam jaunu nozīmi – tas vairs nav tikai skrējiens, bet arī stāsts par neatlaidību.
Taču galvenais šeit nav finiša laiks vai vieta rezultātu tabulā. “Šis nav skrējiens, kur galvenais ir rezultāts vai ātrums. Tas ir stāsts par izaicinājumu, par spēju izkāpt no komforta zonas,” uzsver Mūrmanis. Trasē dalībniekus sagaida šķēršļi, kas liek rāpot, kāpt, krist un celties no jauna, bet īstā cīņa bieži notiek galvā – brīdī, kad šķiet, ka vairs nav spēka turpināt.
Tieši tur parādās tas, kas šo pasākumu padara īpašu – cilvēki viens otru nevis apsteidz, bet velk līdzi. “Es uzskatu, ka “Stipro skrējiens” vairāk ir par komandu, par kopā būšanu,” saka Mūrmanis, piebilstot, ka trasē bieži palīdz pat pilnīgi sveši cilvēki. Šogad pasākumā notiks arī “Radio SWH” ģimeņu skrējiens, kas ļaus piedzīvojumā iesaistīties vecākiem kopā ar bērniem un izbaudīt skrējienu vieglākā, bet ne mazāk emocionālā formātā.
Un tomēr vislielākā vērtība atklājas finišā – brīdī, kad nogurums pārvēršas gandarījumā. “Fotogrāfija, kur finišā ieskrien māte un tēvs ar bērniem rokās, visi nošmulējušies un laimīgi – man pašam lūpa dreb,” atzīst Mūrmanis. Tieši šīs emocijas ir iemesls, kāpēc cilvēki atgriežas atkal un atkal, gatavi vēlreiz izkāpt no savas komforta zonas.
