Baltijas tiešsaistes makšķerēšanas turnīrā “Watersnake Perch Fight 2026 by Eholotes” uzvaru izcīnījis Roberts Valters, bet Ralfs Apsītis ierindojies otrajā vietā. Raidījumā “Zaļais stūris” abi kopā ar raidījuma vadītāju Māri Olti un Kārli Goldmani pārrunā sacensību aizkulises un atklāj, cik atšķirīgi var būt ceļi līdz lielam asarim – no vienkāršas gumijas laivas līdz pieciem ekrāniem un vairākiem devējiem.
Sacensības norisinājās no 15. līdz 20. septembrim, un tajās piedalījās makšķernieki no Baltijas valstīm. Rezultātā tika ieskaitīti pieci lielākie noķertie asari. Zivis, kas pārsniedza 30 centimetru garumu, aplikācijā bija jānofotografē divas reizes uz īpašas mērlentes ar konkrētās dienas kodu un jāfiksē arī to atlaišana.
Cīņa par uzvaru kļuvusi īpaši saspringta pēc Apsīša trešdien uzrādītā rezultāta. Tas licis satraukties arī vēlākajam sacensību uzvarētājam.
“Kad Ralfs jau trešdien parādīja rezultātu, es domāju – nu, tagad būs sūdi, jo asarītis būs tāds cimperlīgs,” atceras Valters: “Es vispār uzskatu, ka asaris ir viens no cimperlīgākajiem. Kad viņš ir aiztaisījis muti ciet, tad viņš ir aiztaisījis muti ciet.”
Apsītis vienā no sacensību dienām īsto vietu atradis pie zemūdens kantes un akmeņiem. Nostājies aptuveni četru metru dziļumā, viņš metis mānekli seklāk – uz aptuveni diviem metriem –, un rezultāts nav licis ilgi gaidīt.
“Pirmais metiens bija tukšs. Otrajā metienā uzreiz paņēma 43. Tad es domāju – nu, tā jau būs,” viņš stāsta: “Ja es nemaldos, man bija desmit metieni un astoņi asari.”
Ar šo sēriju Apsītis uzrādījis rezultātu, kuru Valters tajā vakarā pats atzinis par grūti pārspējamu. Sacensību turpinājumā Valteram tomēr izdevies atrast vajadzīgās zivis un galu galā izcīnīt pirmo vietu.
Saspringtajā cīņā netrūcis arī joku. Goldmanis atklāj, ka Valtera noķertā 45 centimetru asara fotogrāfiju pārveidojis tā, lai zivs izskatītos 51 centimetru gara, un nosūtījis to Oltem.
Tehnoloģijas zivis laivā neieved
Abu makšķernieku pieejas īpaši atšķiras tehniskā aprīkojuma ziņā. Apsītis izmanto gumijas laivu, aptuveni četru līdz piecu zirgspēku motoru un nelielu “Garmin” eholoti, kurā galvenokārt skatās zemūdens reljefa kantes. “Protams, man varbūt nav tik lielu resursu, lai nopirktu visu to labāko, bet man pagaidām pietiek ar minimumu,” viņš atzīst.
Valtera tehniskais aprīkojums ir ievērojami plašāks – aptuveni 5,60 metrus gara laiva, pieci ekrāni, trīs devēji, 360 grādu sistēma un citas elektroniskās iespējas. Ar to palīdzību viņš meklē zivis un detalizēti vēro zemūdens ainu, taču uzsver, ka pati tehnika lomu negarantē: “Zivis nevedas laivā tāpat.”
To labi parāda arī Valtera novērojumi vietās, kuras viņš dēvē par zivju “mājiņām”. Pirmajā dienā vienā no tām bijuši padsmit asari, trešajā – vairs tikai pieci, bet piektajā vieta jau bijusi tukša. Viņa ieskatā zivis vienkārši tikušas patrenkātas un pabiedētas.
Arī Apsītis ievērojis, cik interesanta var būt asaru uzvedība. Reizēm, velkot noķerto zivi augšup, tai līdz pat laivai seko vēl kāds asaris. “Viens stāv uz āķa, nāk augšā, un otrs vienkārši nāk līdzi blakus,” viņš stāsta.
Kur palikuši asaru katli?
No sacensību pieredzes saruna pāriet pie plašākiem novērojumiem par asariem. Goldmanis pievērš uzmanību savulaik biežāk redzētajiem tā dēvētajiem asaru katliem, kad plēsīgo zivju bars medību laikā sadzen mazās zivis pie ūdens virsmas un rosība kļūst pamanāma arī virs ūdens.
“Tas man ir kā rādītājs par asaru daudzumu, jo es vairs neesmu redzējis asaru katlus,” viņš dalās savā novērojumā.
Sacensību laikā pieredzētais vienlaikus parāda, cik atšķirīgi iespējams meklēt vienu un to pašu zivi. Valtera elektronika ļauj asarus atrast un vērot arī tad, kad tie neķeras, savukārt Apsīša otrā vieta rāda, ka par uzvaru iespējams cīnīties arī ar daudz pieticīgāku aprīkojumu.
