Raidījumā “Pietura vecākiem” vecāku izglītības treneri Inga Oliņa un Georgs Rubenis no “Centra ZIN” meklē atbildes uz kādas mammas iesūtītu jautājumu par to, kā rīkoties, ja trīsgadnieks uz visu saka “nē”. Sarežģītāku situāciju padara arī tas, ka mazais ķipars noraidošo atbildi sniedz praktiski par visu, tostarp aktivitātēs, kas pašam gana labi iet pie sirds.
“Man patīk šī tēma,” nosaka Oliņa, “Tagad iedomājaties – kad mēs sākam bērnam teikt pirmos “nē”?” Varētu šķist, ka tas notiek brīdī, kad bērns sāk uzdod pirmos jautājumus, taču tā nav. “Tad, kad viņi sāk rāpot, tad, kad viņi sāk iepazīt pasauli,” viņa turpina, “Īstenībā lielākoties, ko viņi dzird, ir “nē”, “nedrīkst”, ne gluži kā sunīšiem, bet tas ir viens no tādiem tekstiem, kas viņiem iegulstas.”
Vecāki baidās par savu bērnu veselību, saudzīgu attieksmi, piemēram, pret mājdzīvniekiem, tad arī vārds “nē” tiek bieži izmantots, norāda vecāku trenere: “Iespējams, ka viņiem tie “jā” ir diezgan mazumiņā, ka tie “nē” ir daudz biežāk. Tas arī ir tas, ko viņi no mums iemācās. Otra lieta, kas ir varbūt saistīta, – tad, kad es pasaku “nē”, man pievērš uzmanību.”
“Vai tāda “nē” teikšana kādā vecuma posmā nav saistīta ar savas identitātes, autonomijas izprašanu?” vaicā Rubenis, kam Oliņa piekrīt, piebilstot arī bērna vecumu – trīs gadi. “Biežāk viņš ir dzirdējis – nestāvi, nesēdi, neskrien, nelec, nekliedz – viss ir ar “ne”. Šis “ne” man jau ir kaut kāda pierasta lieta, ko es visu laiku dzirdu. Protams, arī autonomija, ka es gribu nospraust savas robežas, jo trīsgadnieka krīze ir tas, ka es gribu bišķiņ būt no tevis atsevišķi,” viņa paskaidro.
Tāpat vecākam ir vērts pavērot, vai bērns gadījumā nav iemācījies dažādās situācijās vienkārši reaģēt ar vārdu “nē”. “Mēģināt teikt viņam, nevis ko nedarīt, bet ko darīt. Biežāk izmantojam – nāc man blakus, nevis – neskrien projām,” iesaka Oliņa, “Jums jāatceras, ka viņam ir trīs gadi, – tās ir trīs vasaras. Pat ja viņš ļoti artikulēti ar jums sarunājas, viņš itkā visu saprot, bet šis konstantais “ne” viņam arī izraisa kaut kādu protestu.”
Šo protestu vajag varbūt – cik labi, ka tu izsaki savu viedokli. Varbūt, ka mēs piedāvājam kaut ko citu, varbūt mēs izdomājam kādus uzmanības novēršanas veidus, kā viņam iedot to citu “jā”, pasekot līdzi, vai mēs to “jā” pietiekami bieži, bez nosacījumiem. “Jā” neskaitās, ja ir nosacījumi.”
