pirmdiena, 17. jūnijs
SākumsRadio SWHPietura vecākiemKādas ir bērnu sensorās vajadzības un kā sadzīvot ar jutīgu bērnu

Kādas ir bērnu sensorās vajadzības un kā sadzīvot ar jutīgu bērnu

Raidījumā “Pietura vecākiem” šoreiz “Centrs ZIN” vecāku izglītības treneri Inga Oliņa un Georgs Rubenis runā par tēmu – bērni un sensorās vajadzības jeb jutīgie bērni un par bērnu atšķirīgajām vajadzībām pēc pieskārieniem.

Georgs Rubenis: Pirms sākam šķetināt šo tēmu, būtu labi parunāt par to, kas tad īsti ir tās sensorās vajadzības?

Inga Oliņa: Sensorie impulsi mums nāk no mūsu maņām, tātad tas ir tas, ko tu redzi, ko tu sagaršo, ko tu sasmaržo, kam tu pieskries, ko tu saklausi. Tātad tauste, dzirde, redze, garša, oža. Vēl ir intercepcija, kas ir iekšējo orgānu sajūtas un ko mēs īsti nevaram saprast kā maņu orgānu. Un propriocepcija, kā mēs sajūtam ķermeni telpā, vestibulārais aparāts. Pie propriocepcijas pieder, piemēram, bērni, kuriem ir nepieciešams kratīt kāju – tā ir tāda kā vajadzība apzināties savu ķermeni telpā, un tad, kad es to kāju kratu, tad tu zinu, ka es esmu. Un ja bērnam aizrāda – lūdzu, nekrati kāju, tad viņš var pilnībā apmulst un drusciņ tā kā pazaudēties.

Vēl ir sāpju slieksnis, kas mums ir katram atšķirīgs, un arī šo mēs varam pielikt pie sensorajiem impulsiem.

Georgs Rubenis: Tad, kad mēs runājam par sensorajām vajadzībām ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem cilvēkiem, tad ir svarīgi saprast, ka katram no mums šīs maņas darbojas nedaudz citādāk.

Inga Oliņa: Protams, mēs katrs atšķirīgi uztveram. Ir cilvēki, kuriem, piemēram, patīk skaļa mūzika un viņš labi jūtas un var strādāt. Līdzīgi ir arī ar ožu, turklāt jāņem vērā, ka oža ir specifisks maņu orgāns un vienīgais, kas uzreiz pa tiešo nonāk smadzenēs.

Georgs Rubenis: Ja bērns ir jutīgs uz pieskārieniem vai apkārtējās vides dažādiem kairinājumiem, tad pirmā lieta, kas būtu svarīgi vecākiem – saprast to, ka vispār ir dažādas sensorās vajadzības. Un tad nākamā lieta būtu izpētīt un saprast to bērna individuālo vajadzību.

Inga Oliņa: Tā var būt temperamenta iezīme, kas mums ir iedzimta. Bet to var ietekmēt arī attīstības posmi. Piemēram, savu trīsgadīgo vai piecgadīgo dēlu varēju mierīgi čubināt, bučot un mīļot. Bet pēc tam, kad viņš sāka iet skolā, tad viņš sāka lēnām no manis atdalīties un bija pat posms, kad, palūdzot viņam atļauju viņu apskaut, viņš atļāva, bet galvu jau bija atliecis tālu uz aizmuguri.

LĪDZĪGI RAKSTI

KOMENTĀRI

0 Komentāri
Inline Feedbacks
Rādīt visus komentārus

CITI LASA

Pasākumu cikls Āgenskalna tirgū – skeptiskā vasara sadarbībā ar “SkeptiCafe”

Šovasar Āgenskalna tirgus kaimiņus un draugus aicina piedzīvot vasaru skeptiskā garā – 3 praktisku darbnīcu, 3 "SkeptiCafe" pasākumu un vairāku tematisku Portālu garumā ikviens...

POPULĀRĀKIE