Mūsdienās, kad bērnu ikdienu aizpilda ekrāni, telefoni un nepārtraukts informācijas troksnis, bērns, kurš stundām spēj dzīvot savā iztēles pasaulē, var šķist gandrīz neierasts. Raidījumā “Pietura vecākiem” “Centra ZIN” vecāku izglītības programmas trenere Inga Oliņa un Georgs Rubenis atbild uz kādas mammas iesūtītu jautājumu par desmitgadīgo dēlu, kurš izvairās no vienaudžiem un mājās izvēlas fantāziju pasauli.
Kāda mamma iesūtījusi jautājumu par savu desmitgadīgo dēlu, kurš bieži pazūd fantāzijās, daudz spēlējas viens pats un izvairās no sadarbošanās ar vienaudžiem. Mammu satrauc arī tas, ka bērns nevēlas iesaistīties sportā un komandu aktivitātēs, tāpēc viņa vaicā, kā iedrošināt dēlu vairāk draudzēties ar citiem un mazāk dzīvot savā iztēles pasaulē.
“Es apsveicu šo brīnišķīgo mammu, ka viņai ir bērns, kuram ir fantastisks resurss – tā ir tā iekšējā pasaule,” uzsver Oliņa. Viņa aicina vecākus nesteigties bērna noslēgto pasauli uztvert kā problēmu. “Iedomājaties, jums ir bērns, kurš ir absolūti pašpietiekams. Tā ir ļoti laba lieta,” saka speciāliste, piebilstot, ka laba iztēle un spēja būt vienam pašam bērnam dzīvē var kļūt par lielu priekšrocību.
Sarunas laikā Oliņa dalās arī ar personīgu bērnības pieredzi, atzīstot, ka pati daudz fantazējusi un stundām ilgi spēlējusies viena. “Man ļoti patika šī spēlēšanās vienai pašai, kaut ko izdomāt, mani tā vispār nebiedēja,” stāsta Oliņa. Viņa atceras, kā bērnībā iztēlojusies televīzijas raidījumus, vadījusi pašas izdomātas pārraides un sarunājusies ar iedomātu auditoriju.
Tikmēr Rubenis norāda, ka šāda spēja mūsdienās kļūst arvien retāka: “Desmitgadīgs bērns tiešām var tā pavadīt laiku vienatnē, fantāzijās, iztēlē, bez ekrāniem. Es domāju, tas ir šodienas digitālajā pasaulē tāds tiešām labs resurss.” Viņš piebilst, ka daudzi bērni šobrīd vairs nemaz neprot ilgstoši nodarbināt sevi bez tehnoloģiju iesaistes.
Runājot par komandu sportiem, Oliņa atzīst, ka tie ne visiem bērniem ir piemērota vide. “Komandu sports ir tāda arī augsta spiediena vide,” viņa saka, skaidrojot, ka tajā vienmēr pastāv konkurence, salīdzināšana un uzvarētāju–zaudētāju dinamika. Savukārt Rubenis atceras savu pieredzi bērnībā, kad, sākot trenēties komandā, juties apjucis: “Es sāku trenēties, man neviens nebija izstāstījis noteikumus. Es tiešām nesapratu, kas te ir jādara.”
Tā vietā speciāliste iesaka vecākiem meklēt vidi, kur bērna intereses un fantāzija kļūst par priekšrocību, nevis problēmu. “Galda spēles, robotika vai teātra pulciņš – vietas, kur šo fantāziju var lietot un izmantot,” iesaka Oliņa. Viņa uzsver, ka bērnam nav nepieciešams būt populāram visā klasē – reizēm pilnīgi pietiek ar vienu vai diviem tuviem draugiem. “Ar varu, man šķiet, tur labāk nevajag,” noslēgumā atgādina Oliņa.
