“Ja tu nebeigsi kliegt, tūliņ iesim prom!” – nereti vecāki izmanto šāda veida frāzes, kas patiesībā tiek izpildītas samērā reti un tiek sauktas par tukšajiem draudiem. Raidījumā “Pietura vecākiem” vecāku izglītības treneri no “Centra ZIN” Inga Oliņa un Georgs Rubenis skaidro, kas ir tukšie draudi, kāpēc tie nemaz nestrādā un ko tādos brīžos darīt vecākiem.
“Kas tad ir tukšie draudi?” vaicā Rubenis, “Tad, kad vecāki draud, piemēram, “Es tev nepirkšu dāvanas Ziemassvētkos” vai “Tu nesaņemsi to, ko tu vēlies,” bet pēc tam to savu draudu vai solījumu neizpilda.” Savukārt Oliņa tukšos draudus skaidro ar vecāku vēlmi iemanipulēt bērna uzvedību.
“Tukšie draudi ir tie, ar kuriem mēs mēģinām iemanipulēt kaut kādu uzvedību, stāstot pekstiņus par to, ko mēs darīsim, bet nekad nedarām, pārsvarā nekad nedarām. Mēs cenšamies itkā, ka tev būs kaut kāda konsekvence, ka tavai uzvedībai būs sekas,” viņa skaidro. Bieži vecāki draudu metodi izmanto vietās, no kuras nemaz nevar tik vienkārši aiziet, piemēram, baseins, Zooloģiskais dārzs.
“Tas nekad nenotiek. Līdz ar to bērns iemācās, ka man visu laiku stāsta kaut kādus pekstiņus. Bet jautājums ir – priekš kam?” viņa turpina, “Ja mēs kaut ko sakām, proti, mēs gribam, lai viņš nobīstas, ka es viņam kaut ko atņemšu, un gribu, lai viņš uzvedas tā, kā es gribu, bet tas slikti funkcionē.”
“Viena no tām lietām, kāpēc tukši draudi tiek izteikti, ir kaut kāds vecāku emocionālais stāvoklis, kaut kāds bišķiņ pat afekts, bet noteikti ir kādi ieteikumi, ko tādos brīžos darīt vai kas būtu vēlamā vecāku reakcija? Piemēram, tā vietā, lai teiktu: “Es tev tagad nepirkšu dāvanas!” vai vecāks draud un patiesībā to situāciju eskalē, drīzāk varētu teikt tā, ka tava uzvedība šobrīd ir sarežģīta, izaicinoša,” teic Rubenis.
“Situācijā, kur man ir šī bezspēcība, kur es kādā veidā netieku galā, tad es, pirmkārt, pats mēģinu drusku nomierināties,” iesaka Oliņa, “Otrs – mēs obligāti mēģinām noķert bērna skatienu, paņemt viņu, piemēram, pie rociņas un viņam teikt, kas viņam tagad ir jādara. Nevis – neskrien, nekliedz, nedari to, bet runājam, ko viņam tagad darīt.
Līdzīgi kā bērni tad, kad viņi negatīvi vai nepiemēroti uzvedas, iespējams, ir satraukti, tad mēs domājam, kā mēs viņiem palīdzam regulēt šīs te emocijas. Tātad – vai nu mēs elpojam, liekam ūsiņas, piemēram, vai kaut kādā veidā paejam nost, piemēram, ja mēs esam kaut kādā situācijā, kur ir citi cilvēki.”
