Raidījumā “Dzenies brīvdienās ar Ievu Dzeni” viesojas Jānis Šipkēvics – “Radio SWH” līdzdibinātājs un vadītājs, kādreizējā raidījuma “Labvakar” žurnālists un autobiogrāfiskās grāmatas “Ar dziesmu par dzīvi” autors. Viņš ēterā ienāk sev raksturīgajā manierē – ar humoru, ironiju un enerģiju. Taču aiz tā visa nepazūd arī personiskums, runājot par radio pirmsākumiem, dzīves cilvēkiem, savu grāmatu un lietām, kas gadiem ilgi palikušas aiz filtriem.
Saruna izskan laikā, kad “Radio SWH” gatavojas 33 gadu jubilejai, ko stacija svinēs 15. maijā. Šipkēvics atceras laiku, kad Latvijā vēl nepastāvēja komercradio un ēterā dominēja tikai dažas oficiālās balsis. Tieši Atmodas gados radusies ideja par pavisam citu radio – dzīvu, brīvu un personīgu.
“Arī “Radio SWH” balsoja ar savu roku par neatkarības atjaunošanu,” viņš saka, atgādinot, ka viens no pirmajiem radio dīdžejiem piedalījies vēsturiskajā balsojumā. Ne mazāk personiska ir arī Šipkēvica grāmata, kas tapusi vēlos vakaros un naktīs, kad māja apklususi un domas vairs nav iespējams noslēpt aiz ikdienas steigas.
“Tie, kuri grib rakstīt grāmatu, nedariet to naktī, lūdzu,” smejas Šipkēvics. Grāmatā viņš ielicis ne tikai tekstus, bet arī QR kodus ar dziesmām, video fragmentus no televīzijas laikiem un pat ģimenes arhīvu epizodes. “Tad jau tu noņem tos filtrus,” viņš saka par rakstīšanas procesu. Brīžiem saruna vairāk atgādina nevis interviju, bet cilvēka mēģinājumu pateikt paldies visiem, kuri savulaik palīdzējuši nenomaldīties.
Šipkēvics runā par bērniem, kolēģiem, draugiem un cilvēkiem, kuri viņa dzīvē parādījušies īstajā brīdī. “Kad tu sāc pateikties, tad arī tu to dari no sirds,” viņš saka, pievēršoties arī perfekcionisma tēmai: “Netiecieties pēc perfekcijas, jo tā tik ļoti nokauj foršas domas.” Šipkēvics uzskata, ka pārāk daudzi baidās sākt, jo salīdzina sevi ar gudrākiem, veiksmīgākiem vai talantīgākiem cilvēkiem.
“Neviens nekad nevar tevi aizvietot,” viņš papildina. Savukārt tikšanās ar cilvēkiem Latvijas pilsētās joprojām turpinās, redzot pilnas zāles un sajūtot, cik ļoti cilvēkiem pietrūkst īstu sarunu. “Latviešu tauta ir viena neiznīcināma,” saka Šipkēvics, runājot par reģioniem un cilvēkiem, kuri vēl aizvien glabā kopības sajūtu. Tieši tur, prom no steigas un trokšņa, viņš šobrīd rod vislielāko gandarījumu.
