Aizvadītā gada titulētākais mākslinieks, “raķešu zinātnieks no Madonas” un emocionālais reperis – bet pats Helvijs Fiņķis uz sevi raugās pavisam citādi. Nevis kā uz sasniegumu virsotni, bet kā uz cilvēku, kurš joprojām meklē, šaubās un vēl tikai tuvojas savam labākajam darbam. Raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” viņš atklāti runā par slavu, iekšējo spriedzi un radošo nemieru, kas neļauj apstāties.
“Novērtējums, protams, ir patīkami, bet dažbrīd man pat nedaudz no tā ir bail,” atzīst Fiņķis. Šī attieksme labi raksturo viņa distanci pret panākumiem – tie netiek noliegti, bet arī netiek pielūgti. Viņš drīzāk skatās atpakaļ uz sevi pagātnē: “Es vairāk uzsitu pa plecu tam Helvijam, kurš divus gadus atpakaļ iesāka to darīt.” Tieši šī perspektīva ļauj viņam saglabāt kustību uz priekšu, neiestrēgstot rezultātos.
“Es kā mākslinieks bieži vien nezinu, ko es daru,” – ar šo teikumu Fiņķis ļoti precīzi noķer savu radošo stāvokli. Viņam nav vienas formulas, nav arī vēlmes tādu meklēt. Drīzāk ir sajūta, kas kļūst par vienīgo mērauklu: “Ja mans ķermenis kustas pie mūzikas un vismaz vienu dienu tā ir mana mīļākā dziesma, tad ar to viss ir kārtībā.” Šī pieeja nozīmē arī risku – bet tieši tur sākas eksperimenti.
Tomēr radošums viņa gadījumā nav tikai iedvesma. Tas ir arī darbs, kas prasa koncentrēšanos un izturību. “Ir jābūt nedaudz ķertam, lai tik daudz laika pavadītu vienam pašam pie papīra lapas un tekstiem,” viņš saka. Un uzreiz noliek robežu romantizēšanai: “Nav jāmeklē dzīves drāmas.” Viņa paša pieredze ir pietiekama – “Es esmu laimīgs par savām problēmām.”
Uz skatuves un studijā viņš darbojas ar gandrīz sportisku pieeju – atkārtošana, sagatavošanās, koncentrēšanās. Tajā pašā laikā stress netiek uztverts kā šķērslis. Tieši pretēji: “Jo lielākas problēmas, jo lielāks stress, jo vairāk aizrautīgs es kļūstu.” Un arī lielākā motivācija ir neziņa: “Es vēl joprojām nezinu, kas ir tās nākamās durvis, pa kurām es ieiešu.”
Viņa pasaule neaprobežojas tikai ar mūziku. Līdzās tai pastāv arī citi radošie virzieni – kino, producēšana, idejas, kas gaida savu brīdi. Arī draugu loks ir līdzīgi domājošs – cilvēki, ar kuriem kopā tiek radīts, nevis tikai pavadīts laiks. Tāpat arī saknes paliek svarīgas. “Man šķiet, Madona ir fantastiska vieta, kur uzaugt,” atzīst Fiņķis. Vide veidojusi viņa skatījumu tikpat daudz kā skatuve.
Attiecībā uz publisko tēlu mūziķis izvēlas atturību. Sociālie tīkli viņam nav pašmērķis – tie drīzāk ir instruments, kuru izmantot tikai tad, kad tam ir jēga. “Es kaut kādā ziņā esmu atstājis, lai darbi runā pa priekšu,” viņš saka. Ja mūzika strādā, pārējais seko pats.
Varbūt tieši šeit ir viņa būtība – nepabeigtībā. Nevis kā trūkums, bet kā virzība. “Es vēl joprojām neesmu uzrakstījis savu labāko kompozīciju,” saka Fiņķis. Tas gan nemaz neizklausās pēc šaubām. Drīzāk pēc solījuma.
Pilnu raidījumu “Ar dziesmu par dzīvi” klausies un skaties ierakstā!
