Raidījumā “Pietura vecākiem” šoreiz “Centrs ZIN” vecāku izglītības treneri Inga Oliņa un Georgs Rubenis runā par UDHT – uzmanības deficīta un hiperaktivitātes traucējumi.
Georgs Rubenis: Reizēm, izdzirdot šo burtu salikumu – UDHT – cilvēki saķer galvu un domā – nu tur gan izklausās kaut kas ne pārāk viegli risināms un saprotams. Varbūt mēs varētu dot tādu kā ieskatu, kas tas vispār tāds ir?
Inga Oliņa: Runājot par uzmanības deficīta un hiperaktivitātes traucējumiem, ko reizēm sauc arī par sindromu, jāsaka, ka cilvēki bieži jauc terminus. UDHT ir klīniski noteikta diagnoze ar atšķirīgu smadzeņu darbību, kad ir pavājinātas vadības funkcijas. Ja jums ir ļoti aktīvs bērns, tas vēl nenozīmē, ka viņam ir UDHT – tā var būt daļa no bērna temperamenta, ļoti aktīva reaģēšana. Ja vecāki paši ir krietni mierīgāki savā temperamentā un personības iezīmēs un viņiem ir gadījies aktīvs bērns, kurš ir zinātkārs un visur gribu uzkāpt, visu izzināt, tad nereti vecāki izlasa simptomus un paši diagnosticē UDHT.
Georgs Rubenis: Vai UDHT ir tāda moderna lieta vai arī tas ir kaut kas, kas ir bijis arī iepriekš?
Inga Oliņa: Tas ir bijis arī iepriekš. Mums ir grāmatas un stāstiņi par ļoti aktīviem un niķīgiem bērniem, kuri nepakļaujas disciplīnai. Klīniskos aprakstus par šādiem gadījumiem mēs varam atrast sākot ar laiku, kad sākās skolu industrializācija. 19. gadsimtā mēs pārņēmām Prūsijas izglītības sistēmu, kur skolā centrā ir pedagogs un visi skolēni kā fabrikā sēž un mācās atbilstoši savam vecumam. Tad arī sāka pamanīt, ka īstenībā ne visi var šo piedāvāto sistēmu realizēt, ka tas nav iespējams – ir bērni, kuriem ir grūtāk noturēt uzmanību, grūtāk pakļauties noteikumiem, grūtāk pabeigt uzdevumu.
Georgs Rubenis: Tātad kā nelielu kopsavilkumu varētu teikt – tajā brīdī, kad bērniem un jauniešiem tiek uzlikts šis ļoti konkrētais rāmis, kas pamatā ir virzīts efektivitātes modelī, tad sāk parādīties atšķirības. Visticamāk, ka šīs atšķirības bija arī iepriekš, bet tagad šis cilvēces radītais konstrukts, ietvars ir ļāvis padarīt to redzamu.
Inga Oliņa: Jā, un līdzīgi, iespējams, ir arī ar autismu un citām diagnozēm, par kurām mums liekas, ka tās tagad ir kā epidēmija. Mums vienkārši ir parādījušies instrumenti, kā mēs to varam ielikt struktūrā un izmērīt, lai noteiktu šīs diagnozes.
