Vai panākumus nosaka neatlaidīga cīnīšanās, spēja pārvarēt neveiksmes vai cilvēki, kuri mums uzticas? Bijušais Latvijas hokeja izlases kapteinis, tagadējais valstsvienības galvenā trenera asistents Lauris Dārziņš raidījumā “Virziens” stāsta, kā nopietna trauma mainījusi viņa attieksmi pret hokeju, kāpēc daži treneri liek spēlētājiem šaubīties par savām spējām un ko gadi profesionālajā sportā iemācījuši par līderību un cilvēcību.
Trauma, kas mainīja attieksmi pret hokeju
Viens no būtiskākajiem pagrieziena punktiem Dārziņa karjerā bija aptuveni 31 gada vecumā piedzīvotā ceļgala krustenisko saišu trauma. Profesionālajā sportā tas ir vecums, kad jau var nākties domāt par karjeras beigām, taču Dārziņam piespiedu pauze lika apzināties, cik ļoti viņš vēlas atgriezties laukumā.
“Tas bija kaut kāds tāds brīdis, kur bija klikšķis. Pagaidi, es tagad sēžu mājās, man vairs nav šis darbiņš, ko es, izrādās, ļoti mīlu, un tad es gribu tikt atpakaļ,” viņš atceras.
Piespiedu pauze mainīja arī viņa attieksmi pret neveiksmēm. Vēlme atgriezties kļuva spēcīgāka par bailēm no zaudējumiem un grūtībām. Hokejists atzīst, ka tieši pēc šīs traumas sekojuši vairāki nozīmīgi karjeras sasniegumi, ko viņš saista ar iegūto gribasspēku un mainīto attieksmi.
Treneris var iedvesmot, bet var arī likt šaubīties par sevi
Runājot par līderību, Dārziņš atceras bijušo Latvijas izlases galveno treneri Tedu Nolanu, kurš viņu savulaik negaidīti izraudzījās par komandas kapteini: “Es ieeju ģērbtuvē, un mums nebija nekādas demokrātiskās kapteiņa vēlēšanas. Skatos – man kapteiņa uzšuve! Oho! Kas notiek?”
Jaunā atbildība sākotnēji radīja šaubas, taču saruna ar treneri palīdzēja atgūt pārliecību. “Viņš teica: “Viss kārtībā, es tev uzticos. Tu jau kļuvi par šo kapteini tāpēc, ka tu tāds esi. Nav jēgas šobrīd mainīties par 180 grādiem,”” atceras Dārziņš.
Taču ne visi treneri pārliecību spēlētājos cenšas vairot ar uzticēšanos. Hokejists atminas arī tādus, kuri rezultātu panākšanai izmantojuši psiholoģisku spiedienu un pat apzināti sanaidojuši jaunos spēlētājus ar veterāniem.
“Ir tā sajūta, ka tu treniņu pēc treniņa vai pēc spēlēm brauc mājās, un mēs pēc tam ar džekiem esam runājuši, ka liekas – es vairs hokeju nemāku spēlēt.”
Viņš gan atzīst, ka šādas metodes reizēm ļauj treneriem panākt ļoti labus rezultātus. Taču spēlētājiem tas var nozīmēt arī psiholoģisku spiedienu un šaubas par savām spējām – pat pēc veiksmīgām spēlēm.
“Ir treneri, kuri vairāk manipulē ar kolektīvu, ir treneri, kuri vairāk ir uz atklātību. Atklātība vienmēr vairāk strādās ilgtermiņā.”
Dārziņa ieskatā līderim svarīgi ne tikai prasīt rezultātu, bet arī saliedēt komandu. Laikā, kad viņš bija komandas kapteinis, kopā ar kapteiņa asistentiem organizējis kopīgas vakariņas un citas aktivitātes, lai spēlētāji labāk iepazītu cits citu arī ārpus hokeja laukuma.
Kāpēc smaga cīnīšanās ne vienmēr ir panākumu pazīme?
Sportā bieži slavē cīnītāja raksturu, taču, atskatoties uz savu karjeru, Dārziņš atzīst, ka šodien uz šo īpašību raugās citādi:
“Tās ir spēles, kurās es nereāli cīnījos. Visticamāk, es kaut ko neesmu izdarījis tajā mājasdarbā, kad ir tik smagi, kad pretinieks ir tik pārāks.”
Ar to viņš nenoliedz centības nozīmi, uzsverot, ka smagākais darbs jāiegulda pirms spēles, lai izšķirošajā brīdī varētu rīkoties pārliecinoši un brīvi: “Jo labāk esi sagatavojies, izpildījis to mājasdarbu, jo pēc tam tajā eksāmenā ir viegli. Un tad tu vari baudīt, ka tu esi pārāks.”
Bailes nav iemesls apstāties
Neatņemama profesionālā sporta daļa ir arī zaudējumi, neizmantotas iespējas un bailes kļūdīties. Dārziņš uzskata, ka vēlme izvairīties no neveiksmes nedrīkst kļūt spēcīgāka par vēlmi mēģināt. “Lai tu uzvarētu, visticamāk, ir risks arī zaudēt. Un bieži tās lielās uzvaras nenāks ar pirmo reizi,” viņš atgādina.
Dārziņš uzsver, ka neveiksme nav nekas kritisks – arī tā dod pieredzi. Galvenais ir neatteikties no iespējas tikai tāpēc, ka zaudējuma gadījumā būs slikta sajūta. Arī bailes pašas par sevi nav nekas slikts, ja tās neattur no rīcības.
Tomēr līdzās vēlmei uzvarēt viņš īpaši izceļ attieksmi pret apkārtējiem: “Galvenais tomēr beigās ir cilvēcība. Tā kā es balsoju par to – par cilvēcību.” Dārziņa ieskatā šīs vērtības ir svarīgas ne tikai hokejā, bet arī ikvienā jomā, kur cilvēkiem jāstrādā kopīga mērķa labā.
Pilnu raidījumu “Virziens” skaties un klausies ierakstā!
