Paraolimpietes Diānas Krūmiņas ceļš uz Parīzes paraolimpiskajām spēlēm bijis ēršķiem klāts. Raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” sportiste stāsta, kā pēc Tokijas spēlēm cīnījusies ar profesionālu izdegšanu, trenera zaudējumu, tomēr vēlāk kopā ar jaunu treneri viņai izdevies nokļūt Parīzē, kur godam izcīnīta zelta medaļa. Tāpat Krūmiņa atklāj, vai jau skatās nākamo spēļu virzienā, kas varētu būt arī skaists karjeras noslēgums.
Dažus mēnešus pirms Tokijas spēlēm Krūmiņa palikusi bez trenera, kas bijis kā pirmais sitiens zem jostasvietas, gatavojoties praktiski bez atbalsta. “Paldies Signei Rinkulei, kura mani izturēja Tokijas laikā, jo mēs gan raudājām, gan smējāmies, un viņa izturēja to, ka man bija tiešām grūts brīdis,” stāsta sportiste, kura, atgriežoties mājās, piedzīvojusi profesionālu izdegšanu.
“Es tiešām negribēju iet uz sporta zāli, es negribēju redzēt ne šķēpus, ne diskus. Laikam tas viss bija daudz par daudz,” viņa atzīst, “Visas tās intervijas jau arī bija diezgan smagas. Apmēram tā, ka es kā zaķītis uzvilku smaidu un gāju, bet mājās īstenībā bija ļoti grūti. Reāli pusotru gadu es neko nedarīju. Bija brīdis, kad zvans no Paraolimpiskās komitejas: “Ko tu tagad darīsi – turpināsi vai neturpināsi?””
Pēdējā brīdī, lai izpildītu kvalifikāciju un tiktu uz pasaules čempionātu 2023. gadā, Krūmiņa nejauši sociālajos tīklos atradusi bijušo šķēpmetēju Arnoldu Strengu, kurš drīz arī kļuvis par jauno sportistes treneri. Sākums bijis grūts, taču drīz ieguldītais darbs vainagojies panākumiem.
“Treneris sākumā redzēja, ka es galīgi negribu, bet kaut kā izturēja. Līdz Parīzei mēs tā kā pa amerikāņu kalniņiem – augšā lejā, augšā lejā, bet pēc Parīzes tad, kad es izcīnīju tieši zelta medaļu šķēpmešanā un iespēju doties uz Parīzes paraolimpiskajām spēlēm, man arī bija tas lielais prieks, ka es beidzot esmu atpakaļ uz trases, ka tomēr es varu, lai arī cik grūti iepriekš ir bijis,” stāsta sportiste.
Vaicāta, kāda sajūta šobrīd par Losandželosas spēlēm, Krūmiņa norāda, ka treneris redzot viņā potenciālu, taču lēmums ir jāpieņem pašai: “Losandželosa izskatās iespējama, bet es saku: “Paskatieties manā pasē!” Viņš saka, ka visu var, ja ļoti grib. Es esmu bijusi ļoti sportiska visu savu dzīvi – tas man dod tikai papildus pozitīvas lietas. Izskatās, ka Losandželosa.. uz to es arī iešu, bet tad, iespējams, ka 90 procenti tās būs pēdējās.”
Pilnu raidījumu “Ar dziesmu par dzīvi” klausies ierakstā!
