Raidījumā “Mežnīca” viens no konkursa “Eiropas Gada koks Latvijā” rīkotājiem, organizācijas “Latvijas Mežu sertifikācijas padome” izpilddirekotrs Pauls Rēvelis pastāsta vairāk par pašu konkursu, tā norisi gan Latvijā, gan arī vēlāk Eiropas mērogā, kā arī ieskicē dažus no šī gada koku stāstiem.
Brīdī, kad Rēvelis viesojas raidījumā, vēl noritējis balsojums par “Eiropas Gada koku Latvijā”, taču, kā liecina informācija konkursa mājas lapā un sociālajos tīklos, par uzvarētāju kļuvis Mēru dižozols, otrajā vietā ierindojas Līču dižozols, savukārt, godpilno trijnieku noslēdz – Rīgas autoostas sarkanais ozols. Pirmās vietas ieguvējs, Mēru dižozols, turpinās cīņu Eiropas konkursā.
Vaicāts, kā Latvijai veicies iepriekšējos trīs gados Eiropas mērogā, Rēvelis stāsta: “Pirmais gads bija patīkams pārsteigums, jo nobalsoja daudz, un mums Aģes dižozols bija 8. vietā. Pēc tam vispār varēja vērot, ka ir balsu kritums. Pēdējā vietā neesam bijuši – apmēram pa vidu.” Latvijas koku balsojumā organizatori mudina, skubina un atgādina gana daudz, lai balsojums noritētu, taču Eiropas mērogā situācija ir maķenīt labāka, viņš paskaidro.
Šogad Latvijas konkursā tika iesniegti 15 koku stāsti, kas arī tālāk sacentušies finālā. “Latvija ir neliela, bet koki aug dažādās vietās, un šie koki ne vienmēr ir tik vienkārši pieejami, ne vienmēr ir iespēja aizbraukt līdz tam kokam, satikt cilvēku, kas labprāt kaut ko pastāstīs, jo ir arī pietiekami daudz cilvēku, kas attiecīgajā pagastā vai pilsētā dzīvo, kas lieliski zina koku, bet šo stāstu arī viņi nezina,” atzīst Rēvelis.
Runājot par dažādajiem koku stāstiem, trešās vietas ieguvējs – Rīgas autoostas sarkanais ozols ticis diezgan unikālā veidā izglābts no nozāģēšanas, iznīcināšanas un pārcelts citā vietā, kur netraucēs “Rail Baltica” projekta īstenošanai. Tāpat konkursā piedalījies Dundagas dižozols, kas savulaik ticis attēlots uz Latvijas simts rubļu banknotes. Jāpiemin, ka divi no kokiem, kas piedalījušies konkursā, ar saknēm zemē nemaz neturas.
“Mums ir divi ozoli, kuri, ja tā var teikt, ir gar zemi. Manas kolēģes, braucot filmēt, nejauši bija nonākušas Abgunstes muižā un pamanījušas tur šo ozolu, un mudinājušas muižas īpašnieku pieteikt. Es saprotu, ka muižas īpašnieks sākumā ir bijis diezgan skeptisks, tā sacīt, – ozols ir kritis, ko tur, kā tur, bet stāsts ar fotogrāfijām pie manis nonāca – stāsts par lielu un varenu ozolu, kas spēcīga vēja, vētras laikā ir noturējis uz Abgunstes muižu krītošo osi, un beigās nokritis arī pats, muižai netrāpot,” pastāsta Rēvelis.
