Kamēr sportisti sacenšas par sekundēm un medaļām, aiz starta līnijas un tribīnēm nepārtraukti kustībā ir vēl kāda komanda – fotogrāfi. Raidījumā “Kā dzīvot tālāk?” viesojas Latvijas olimpiskie fotogrāfi Edijs Pālens un Romāns Kokšarovs, atklājot, kā izskatās darbs pasaules nozīmīgākajā sporta notikumā.
Kokšarovs aizvadījis jau vienpadsmit olimpiskās spēles, savukārt Pālenam gaidāmās Milānas–Kortīnas spēles būs trešās – pieredze atšķirīga, bet atbildība vienāda. Olimpiādē fotogrāfs nav tikai radošs vērotājs – viņš ir daļa no stingri organizētas sistēmas, kur katrai sekundei ir nozīme. “Olimpiskajās spēlēs tu neesi tikai fotogrāfs – tu esi daļa no milzīgas sistēmas, kur viss notiek pēc sekundēm,” uzsver Pālens.
Akreditācijas, piekļuves zonas un precīzi grafiki nosaka, kur un cik ilgi drīkst atrasties, un bieži vien viena kļūda nozīmē palaist garām vienīgo kadru. Savukārt darba dienas olimpiskajās spēlēs ir garas un fiziski izsmeļošas. Fotogrāfi pārvietojas starp arēnām, trasēm un preses zonām, nereti ar smagu tehniku uz pleciem. Nogurums uzkrājas, bet apstāties nedrīkst.
“Dažreiz tu esi nostrādājis 14–16 stundas, bet joprojām jāturpina, jo tieši tajā brīdī var notikt kaut kas vēsturisks,” atzīst Pālens, raksturojot ikdienu, kurā svarīgākais mirklis var pienākt tieši visnegaidītākajā brīdī. Tomēr Kokšarovs pievērš uzmanību vēl vienam būtiskam aspektam – konkurencei. Olimpiādē vienuviet strādā simtiem fotogrāfu no pasaules lielākajām aģentūrām, un labākās pozīcijas nav garantētas pat pieredzējušākajiem.
“Olimpiskajās spēlēs fotogrāfu ir simti, un vieta pie labākā skata bieži tiek izlozēta,” viņš skaidro. Pat ideāli sagatavots kadrs var palikt tikai iecere, ja izloze nosaka citu atrašanās vietu. Šādos apstākļos izšķiroša kļūst precizitāte. “Tu vari būt ļoti labs fotogrāfs, bet, ja neesi īstajā vietā, īstajā sekundē, bilde vienkārši nenotiek,” atzīst Kokšarovs.
Taču olimpiskās fotogrāfijas vērtība ne vienmēr slēpjas medaļās. Bieži vien visdziļākās emocijas ir atrodamas ārpus pjedestāla – vilšanās, atvieglojums, klusums pēc finiša. “Ir bildes bez medaļām, kas kļūst daudz svarīgākas par tām, kur sportists stāv uz pjedestāla,” uzsver Pālens. Tieši šie kadri ļauj ieraudzīt sportu cilvēcīgāku un patiesāku.
Abus fotogrāfus vieno apziņa, ka viņu darbs ir vairāk nekā tikai profesija. Fotografējot olimpiskajās spēlēs, viņi dokumentē mirkļus, kas paliek sporta vēsturē uz gadu desmitiem. “Mēs ļoti labi apzināmies, ka fotografējam ne tikai šodienai, bet arī vēsturei,” saka Pālens. Tāpēc atbildības sajūta starp nogurumu, konkurenci un sekundes precizitāti padara darbu aiz kadra par neatņemamu olimpiskā stāsta daļu.
