Raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” viesojas Latvijas olimpiete, šķēpmetēja Anete Sietiņa, kuras karjerā bijuši gan skaļi panākumi, gan brīži, kad viss varēja apstāties. Sarunā viņa atklāti runā par ceļu līdz pasaules čempionāta sudrabam, par traumām un vilšanos, kā arī par mentālo noturību, kas veidojusies nevis teorijā, bet ikdienas darbā un sāpīgos lēmumos.
Viens no spilgtākajiem posmiem šajā ceļā ir pasaules čempionāts Tokijā, kur izšķirošais izrādījās pēdējais metiens. Taču aiz rezultāta slēpjas liels emocionāls nogurums. “Tā fināldiena Tokijā bija ļoti miegaina un emocionāli grūta,” atceras Sietiņa, atklājot, ka spriedze sakrājusies jau iepriekšējā vakarā. “Emocijas vienkārši plūda pa visām malām,” viņa saka, raksturojot brīdi, kad visa iepriekšējā darba summa satiekas vienā kustībā.
Pēc Tokijas panākumiem sportiste piedzīvojusi arī pastiprinātu sabiedrības uzmanību, tomēr pati pret to izturas mierīgi. “Kad es atgriezos no Tokijas, cilvēki lielveikalos nāca klāt un vienkārši apsveica,” viņa stāsta. Ikdiena gan būtiski nav mainījusies. “Man nekas īsti nav mainījies – es tā īpaši to uzmanību nejūtu,” atzīst Sietiņa, uzsverot, ka galvenais fokuss joprojām ir darbs, ne ārējais novērtējums.
Tomēr viņas ceļš sportā nebūt nav bijis lineārs. Īpaši nozīmīgs bijis brīdis pusaudzes gados, kad pēc traumas ārsts ieteicis sportu neturpināt. “Man 16 gadu vecumā ārsts teica, ka sportu vajadzētu beigt,” atceras Sietiņa. Tieši šajā punktā viņai nācies pieņemt vienu no svarīgākajiem lēmumiem savā dzīvē. Neskatoties uz bailēm un nenoteiktību, viņa izvēlējusies turpināt – izvēle, kas vēlāk kļuvusi par pamatu mentālajai noturībai un spējai nepadoties arī sarežģītākajos brīžos.
Ne visas sacensības ir nesušas gandarījumu. Runājot par Parīzes olimpiskajām spēlēm, Sietiņa atzīst, ka šis starts bijis emocionāli smags. “Tas rezultāts olimpiskajās spēlēs bija tās dienas maksimums,” viņa saka, neslēpjot vilšanos. Vienlaikus sportiste apzinās arī robežas, kuras nav viņas kontrolē: “Bija lietas, ko pirms olimpiskajām spēlēm es vienkārši nevarēju ietekmēt.” Šī pieredze atstājusi rūgtumu, bet arī devusi skaidrību par to, cik svarīgi ir pieņemt realitāti un doties tālāk.
Šobrīd Sietiņas ikdiena rit nepārtrauktā kustībā – treniņnometnes, sacensības un ceļošana kļuvušas par dzīvesveidu. “Ceļošana un būšana prom no mājām šobrīd ir mans dzīvesveids,” viņa saka. Tas nav viegli arī emocionāli. “Tas ir sirsniņai smagi, bet tā ir mana sirdslieta,” atzīst sportiste. Te arī koncentrējas viņas attieksme pret sportu – apzināta izvēle turpināt, neskatoties uz cenu, ko tas prasa.
Pilnu raidījumu “Ar dziesmu par dzīvi” klausies un skaties ierakstā!
