Latvietim patīk domāt, ka viņš dabu pazīst. Mēs lepojamies ar mežiem, upēm, ezeriem un sajūtu, ka dabā protam uzvesties. Taču jautājums paliek atvērts: vai tiešām zinām, kā doties dabā tā, lai mūsu klātbūtne tai nenodarītu pāri?
Radio SWH TV raidījumā “Mainās visas papardes” Ieva Dzene sarunājas ar Māri Olti, dabas entuziastu un makšķernieku, par cilvēka attiecībām ar dabu, došanos dabā, makšķerēšanu un spēju apzināties savu rīcību dzīvajā vidē.
Saruna sākas ar domu, ka cilvēks bieži mēģina dabu skaidrot ar saviem likumiem, tabulām un aprēķiniem. Māris Olte atgādina, ka daba pati dzīvo pēc sava ritma, bet cilvēks cenšas šo ritmu saprast, izmērīt un reizēm arī pakļaut. Tieši šeit parādās jautājums par attieksmi: vai dabā ejam kā viesi, kā saimnieki vai kā tās daļa?
Daba nav tikai fons brīvdienām
Raidījumā izskan doma, ka daba cilvēkam nav tikai vieta, kur aizbraukt brīvdienās. Tā var būt arī veids, kā atgriezties pie sevis, ieraudzīt būtisko un pārdomāt savus ikdienas paradumus. Māris Olte sarunā norāda, ka pēdējo gadu pieredze cilvēkiem iemācījusi vairāk izmantot attālināta darba iespējas, un viņš to raksturo kā resursu ietaupījumu planētai.
Šī doma raidījumā parādās kā praktisks piemērs tam, ka ikdienas paradumu maiņa var samazināt lieku pārvietošanos un resursu patēriņu. Tas nav abstrakts jautājums par “zaļāku dzīvi” kaut kad nākotnē, bet konkrēta izvēle, kas daudziem kļuva pazīstama pēdējo gadu laikā.
Olte uzsver arī vienkāršu lietu: reizēm cilvēkam nav obligāti jāmeklē risinājumi sarežģītās sistēmās. Var vienkārši kustēties, doties ārā, staigāt un būt dabā. Sarunā tas izskan kā aicinājums vairāk pamanīt dabu un savu vietu tajā. Jo biežāk cilvēks redz mežu, upi, pļavu vai ezeru nevis tikai kā dekorāciju, bet kā dzīvu vidi, jo vieglāk ir domāt arī par savu ietekmi uz to.
Makšķerēšana kā saruna ar dzīvu vidi
Liela sarunas daļa veltīta makšķerēšanai. Ievai Dzenei tā ir svešāka pasaule, savukārt Māris Olte to raksturo kā sava veida meditāciju un mēģinājumu pieslēgties citām dzīvības formām. Makšķerēšana, viņaprāt, nav tikai zivs noķeršana, bet arī domāšana par to, kas notiek zem ūdens, kā zivs dzīvo un kā cilvēks tai tuvojas.
Šajā sarunā parādās arī atbildīgas makšķerēšanas nozīme. Olte runā par principu “noķer un atlaid” un skaidro, ka makšķerniekam jābūt gatavam zivi atlaist. Viņš piemin arī makšķerniekus, kuri izmanto āķus bez atskabargām, lai samazinātu zivij nodarīto kaitējumu.
Svarīga ir doma par saimniecisku, nevis tikai patērējošu attieksmi pret ūdeņiem. Olte saka, ka retu zivi viņš no populācijas ārā neņemtu, bet vietās, kur zivju ir daudz, cilvēks var domāt par lomu citādi. Šāds skatījums palīdz saprast, ka dabas resursu izmantošana nav tikai jautājums “drīkst vai nedrīkst”. Tā ir arī prasme izvērtēt situāciju, domāt ilgtermiņā un rīkoties tā, lai vide spētu turpināt dzīvot un atjaunoties.
Makšķerēšanas noteikumi, liegumi un minimālie izmēri raidījumā tiek skaidroti kā veids, kā ļaut zivij vismaz vienu reizi nārstot un atstāt savu ģenētiku konkrētajā ūdenstilpē. Tātad regulējums nav tikai birokrātiska prasība. Tas ir saistīts ar dzīvo dabu un zivju populāciju turpināšanos.
Šādi skaidrots regulējums palīdz saprast, ka noteikumi dabā nav tikai formāls ierobežojums. Tie palīdz cilvēkam rīkoties apzinātāk un neizņemt no vides vairāk, nekā tā spēj atjaunot.
Atbildība sākas ar spēju domāt kā dabas daļai
Sarunā Māris Olte vairākkārt atgriežas pie domas, ka cilvēks nav ārpus dabas. Mēs esam tās daļa, pat ja bieži mēģinām sevi nostādīt augstāk. Tāpēc arī uzvedība dabā nav tikai pieklājības jautājums. Tā ir attieksme pret vidi, kurā paši dzīvojam.
Raidījuma vadītāja jautā, vai cilvēki tiešām zina, kā uzvesties dabā. Saruna neiedod vienkāršu instrukciju sarakstu, bet tā iezīmē virzienu: dabā jādodas ar apziņu, ka tur jau notiek dzīvība, kurai cilvēks pievienojas, nevis kuru viņš pārņem savā varā.
Tas nozīmē domāt par savu klātbūtni. Vai aiz sevis kaut ko atstājam? Vai respektējam dzīvo dabu? Vai ievērojam makšķerēšanas noteikumus? Vai protam atlaist zivi, ja tas ir pareizākais lēmums? Vai izmantojam dabu tikai patēriņam, vai cenšamies ar to veidot līdzsvaru?
No sarunas izriet, ka attieksme pret vidi sākas arī individuālā rīcībā. Piemēram, raidījumā izskan doma par attālināto darbu kā resursu ietaupījumu un par apzinātāku rīcību dabā, tostarp makšķerēšanā. Šīs nav lielas teorijas, bet ikdienas izvēles, kas veido cilvēka attiecības ar vidi.
Māris Olte sarunā ir ironisks, brīžiem provokatīvs, bet aiz šī stila paliek vienkārša doma: cilvēkam dabā jādomā līdzi savai rīcībai. Un tieši tāpēc jautājums nav tikai par to, vai latvietis mīl dabu. Daudz svarīgāk ir, vai viņš prot tajā būt tā, lai šī mīlestība izpaužas arī rīcībā.
“Mainās visas papardes” ir Radio SWH un Radio SWH TV raidījumu cikls, kurā žurnālists Ainārs Rutkēvičs kopā ar nozares ekspertiem skaidro ar vidi un klimata pārmaiņām saistītus jautājumus vienkāršā un saprotamā valodā. Raidījumu ciklu līdzfinansē Vides investīciju fonds Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta ietvaros.
