Vienā ielā vēlā vakarā ejam mierīgi, citā neviļus paātrinām soli. Vienā pagalmā bērnu ļaujam spēlēties bez lielām bažām, citā gribas viņu turēt tuvāk sev. Šo sajūtu ne vienmēr spējam izskaidrot, taču aiz tās bieži stāv pavisam konkrētas pilsētvides īpašības – apgaismojums, pārredzamība, cilvēku klātbūtne un tas, cik saprotama ir telpa mums apkārt.
Radio SWH TV raidījumā “Mainās visas papardes” arhitekte Kristīne Višņevska skaidro pieeju, ko starptautiski pazīst kā noziegumu novēršanu ar vides dizainu. Tās pamatideja ir vienkārša – pārdomāti veidota vide var mazināt iespējas atsevišķiem impulsīviem pārkāpumiem un vienlaikus radīt vietu, kurā cilvēki paši labprāt uzturas.
Drošību rada ne tikai kameras un žogi
Iedomāsimies divas vietas. Viena ir tumša aleja bez cilvēkiem un ar daudzām vietām, kur paslēpties. Otra – labi apgaismota iela ar kafejnīcām, logiem, cilvēkiem un kustību. Višņevska skaidro, ka pati vide var ietekmēt cilvēka izvēli un atturēt no impulsīvas rīcības, jo palielinās iespēja tikt pamanītam.
Tas gan nenozīmē, ka jebkuru noziegumu iespējams novērst ar arhitektūru. Šī pieeja vairāk palīdz mazināt iespējas spontāniem pārkāpumiem, palielināt pārredzamību un padarīt nevēlamu rīcību mazāk ērtu.
Viens no svarīgākajiem principiem ir dabiskā uzraudzība. Jo vairāk cilvēku konkrēto vietu redz un izmanto, jo mazāk anonīma tā kļūst. Tam palīdz ne tikai ielu apgaismojums, bet arī logi uz pagalmu, kafejnīcas, aktīvas pirmo stāvu telpas un citas vietas, kur cilvēki ikdienā atrodas.
Ar to saistīta arī piederības sajūta. Ja cilvēks pagalmu, māju vai parku uztver kā daļu no savas ikdienas, viņš biežāk pamana arī to, kas tur neiederas, piemēram, bojātu soliņu, svešu cilvēku pie kaimiņa durvīm vai ko citu neierastu. Šo sajūtu var veicināt pagalma iekārtojums, kopīgi apstādījumi, atpūtas vietas un aktivitātes, kas cilvēkiem palīdz vienam otru iepazīt.
Svarīgi ir arī saprast telpas robežas. Kur beidzas publiska iela, kur sākas pusprivāts pagalms un kur ir privātāka zona? Tam nav obligāti vajadzīgs žogs. Robežas iespējams parādīt ar seguma maiņu, apstādījumiem, reljefu vai gājēju plūsmas virzīšanu.
Višņevska kā piemēru min rotaļu laukumus. Ja galvenā gājēju plūsma ved tieši caur tiem, vecākiem ir grūtāk saprast, kas laukumā ieradies spēlēties un kas tikai šķērso teritoriju. Neliels telpisks nodalījums var padarīt laukumu pārskatāmāku, nepārvēršot to par norobežotu teritoriju.
Sakopta un dzīva vide kļūst mazāk anonīma
Nozīme ir arī tam, kā pilsētvide tiek uzturēta. Ja publiskā vietā parādās salauzts soliņš, apgāzta atkritumu tvertne vai citas degradācijas pazīmes un tās ilgstoši netiek novērstas, var rasties sajūta, ka par šo vietu neviens nerūpējas.
Višņevska norāda – daudz grūtāk ir būt pirmajam, kurš sabojā pilnīgi sakoptu vietu, nekā nākamajam, kurš pievienojas jau redzamai nekārtībai. Tāpēc ātra bojājumu novēršana nav tikai estētikas jautājums. Tā dod signālu, ka vieta tiek pieskatīta.
Tikpat nozīmīgi ir tas, lai pilsētvidē vispār būtu cilvēki. Bērni rotaļu laukumā, seniori uz soliņa, cilvēki ar suņiem, sportotāji, kafejnīcu apmeklētāji vai vienkārši gājēji rada ikdienas kustību un padara vietu mazāk anonīmu.
Tāpēc drošāka vide bieži nav tā, kas ir maksimāli noslēgta. Tieši pretēji – tā ir vieta, kurā cilvēkiem ir iemesls uzturēties. Višņevska savā darbā redz piemērus, kur agrāk tukšas vai aizaugušas teritorijas tiek pārvērstas aktīvās atpūtas parkos. Vietā, kur iepriekš cilvēki tikai steigšus gāja cauri, parādās ģimenes, jaunieši, seniori un citi apkaimes iedzīvotāji.
Arhitekts var radīt tam piemērotu vietu, taču pats parks sevi neapdzīvinās. Treniņi, sacensības, kopienas pasākumi un vietējo cilvēku iniciatīvas palīdz vietā regulāri ienest dzīvību. Ar laiku cilvēki sāk viens otru atpazīt un biežāk pamana arī situācijas, kas šķiet neierastas.
Zaļumam un drošībai nav jābūt pretstatiem
Apstādījumi pilsētā ir būtiski, jo tie dod ēnu, palīdz mazināt pārkaršanu un padara vidi patīkamāku. Taču arī zaļās zonas ir jāplāno pārdomāti. Višņevska norāda, ka ļoti blīvi un augsti krūmi atsevišķās vietās var aizsegt skatu un mazināt pārredzamību.
Piemēram, ja starp dzīvojamo māju un bērnu rotaļu laukumu izveidojusies blīva apstādījumu siena, iedzīvotāji no mājas vairs nevar redzēt, kas laukumā notiek. Tas nenozīmē, ka krūmi ir jāizcērt un pilsēta jāpadara tukša. Drīzāk jāmeklē līdzsvars – saglabāt kokus, ēnu un apstādījumus, bet veidot tos tā, lai tie neradītu nevajadzīgi nepārredzamas zonas.
Tas pats attiecas uz žogiem un apgaismojumu. Ja noziegumu novēršanas principus aizved līdz galējībai, var iegūt teritoriju ar augstām sētām, zemu apstādījumu un spilgti izgaismotu katru stūri, kur cilvēkiem pašiem vairs nav patīkami atrasties.
Višņevska uzsver, ka mērķis nav cilvēkus iegrožot. Drošībai jāiet kopā ar kvalitatīvu, zaļu un dzīvu pilsētvidi. Ja cilvēki no konkrētās vietas sāk izvairīties, pazūd arī viens no svarīgākajiem drošības elementiem – viņu klātbūtne.
Jo anonīmāka vide, jo vieglāk atbildību atstāt kādam citam
Arī daudzstāvu apbūve pati par sevi nenozīmē nedrošu vidi. Višņevska uzsver, ka arī lielā dzīvojamā mājā iespējams izveidot pagalmu, kurā cilvēki pazīst viens otru un jūtas piederīgi savai apkārtnei.
Tomēr viņa novērojusi paradoksu – jo vairāk cilvēku kādu vietu dala, jo vieglāk katram atsevišķi pieņemt, ka par problēmu parūpēsies kāds cits. Ja nelielā mājā pagalmā nomests papīrs, kāds, iespējams, to pacels. Daudz lielākā un anonīmākā vidē vieglāk paiet garām ar domu, ka to izdarīs kāds cits.
Tāpēc ļoti svarīga kļūst kopiena. Nav obligāti jāorganizē lieli pasākumi. Reizēm sākums ir vienkārši pazīt cilvēkus, kuri dzīvo blakus. Ja kaimiņi viens otru atpazīst, viņi biežāk pamana arī ko neparastu un vieglāk jūtas līdzatbildīgi par kopīgo telpu.
Vienlaikus nepietiek sakārtot tikai vienu pagalmu vai parku. Višņevska norāda, ka drošāka pilsētvide jāveido plašākā mērogā, citādi pastāv risks problēmas vienkārši pārbīdīt uz citu teritoriju. Tāpēc atsevišķi labi projekti ir svarīgi, bet vēl nozīmīgāk ir domāt par apkaimi un pilsētu kā vienotu sistēmu.
Ko mēs paši varam izdarīt savā apkaimē?
Pirmais solis ir vienkārši paskatīties apkārt. Vai mājas pagalmā un kāpņutelpā ir pietiekams apgaismojums? Vai ilgstoši nav palicis nesalabots soliņš, bojāts žogs vai nedegošs lukturis? Vai apstādījumi nav izauguši tā, ka aizsedz visu skatu? Daļu no šīm problēmām iespējams risināt, iesaistoties kopā ar kaimiņiem vai informējot apsaimniekotāju.
Arī ziņošana par bojājumiem ir nozīmīga. Salauzts soliņš vai apgāzta atkritumu tvertne var šķist sīkums, taču sakopta vide palīdz saglabāt sajūtu, ka par konkrēto vietu kāds rūpējas.
Viens no vienkāršākajiem padomiem ir iepazīt savus kaimiņus. Nav uzreiz jāorganizē pagalma svētki – sākumam pietiek sasveicināties un zināt, kas dzīvo blakus. Ja cilvēki viens otru atpazīst, ir vieglāk pamanīt arī kaut ko neierastu un nepieciešamības gadījumā palīdzēt.
Un nozīme ir arī vienkārši izmantot savu apkaimi. Pastaiga parkā, vietējā kafejnīca, rotaļu laukums vai laiks pagalmā nav tikai brīvā laika pavadīšana. Cilvēku klātbūtne padara publisko telpu dzīvāku, pārskatāmāku un mazāk anonīmu.
Drošāka pilsēta sākas ne tikai ar infrastruktūru
Laba pilsētvide nevar garantēt, ka nekad nenotiks nekas slikts. Taču tā var mazināt anonimitāti, uzlabot pārredzamību un radīt vairāk iemeslu cilvēkiem konkrētajā vietā uzturēties. Dažreiz tam nepieciešams labāks apgaismojums, citreiz – pārdomātāki apstādījumi, sakopts pagalms vai vienkārši vairāk ikdienas dzīvības publiskajā telpā.
Drošāka pilsētvide neveidojas tikai no kamerām, lukturiem vai žogiem. Tā rodas arī tad, kad telpa ir saprotama, sakopta un pilna ar cilvēkiem, kuri to uztver kā savu. Arhitekts var izplānot labu vidi, pašvaldība to uzturēt, bet tās ikdienas dzīvi veido cilvēki, kuri tajā atrodas, pazīst savus kaimiņus un nav vienaldzīgi pret apkārt notiekošo.
“Mainās visas papardes” ir Radio SWH un Radio SWH TV raidījumu cikls, kurā žurnālists Ainārs Rutkēvičs kopā ar nozares ekspertiem skaidro ar vidi un klimata pārmaiņām saistītus jautājumus vienkāršā un saprotamā valodā. Raidījumu ciklu līdzfinansē Vides investīciju fonds Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta ietvaros.
