Režisora Viestura Kairiša jaunā filma “Uļa” stāsta par leģendāro basketbolisti Uļjanu Semjonovu, taču viņam tas nav tikai stāsts par sportisti un viņas ceļu līdz pasaules virsotnei. Raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” Kairišs atklāj, ka Uļas citādībā saskata kaut ko universālu – sajūtu, ka neiederies, līdz saproti, ka tieši tas, kas tevi padara “nepareizu”, var kļūt par tavu lielāko spēku.
Pieredzējušais režisors pirmizrādes satraukumu mēģina sagaidīt ar “bruņām”, tomēr atzīst – cilvēku reakcija tām tiek cauri. Viņš jūt, ka “Uļa” skatītājus emocionāli uzrunā un tās stāsts sniedzas daudz tālāk par neparasti garas meitenes ceļu līdz izcilas basketbolistes statusam.
“Mums kaut kur iekšā dziļi arī ir šī Uļa – šī nepareizā, nesaprastā meitene.”
Kairišs uzskata, ka cilvēkam var būt grūti pieņemt īpašības, kuru dēļ viņš jūtas atšķirīgs un neiederīgs: “Ļoti grūti nonākt līdz atziņai, ka tieši šīs nepareizās īpašības ir tās, kas tevi padara par kaut ko unikālu un par kaut ko, kas ir vajadzīgs pārējiem. Man liekas, tas stāsts ir par katru no mums.”
Tieši tāpēc režisoram bijis svarīgi Uļas pārdzīvojumus nevis izstāstīt skatītājam priekšā, bet ļaut tos sajust. “Mūsu mērķis bija nokļūt Uļas galvā, viņas sajūtās, viņas dvēselē,” saka Kairišs. Tāpēc kopā ar komandu viņš meklējis “vizuālo valodu, kas parāda to, kas tev notiek iekšpusē”.
Papildu izaicinājums bija atrast kino valodu Kārļa Arnolda Avota atveidotajai Uļai, lai skatītājs noticētu viņa pārtapšanai. Taču Kairišs ierobežojumus uztver arī kā radošu priekšrocību: “Kad tev ir ierobežojumi, tev jāsaprot, kā caur šo atslēgas caurumu to pasauli parādīt. Tur sākas īstais radošums.”
Filmā Uļas augums nav tikai priekšrocība, kas vēlāk palīdz kļūt par izcilu basketbolisti. Pirms tam tas ir arī iemesls skatieniem un pazemojumiem. Kairišs atgādina, ka viņa tikusi apsaukāta un pat piedzīvojusi pazemojošu pārbaudi uz robežas, kur amatpersonas gribējušas pārliecināties par viņas dzimumu.
“Ko tik viņa nav pārdzīvojusi,” saka režisors. Tomēr piedzīvotais nav viņu padarījis “atriebīgu vai greizsirdīgu”. “Cik es zinu, tad visas [komandas biedrenes] ļoti atzīmē, ka Uļa ir ārkārtīgi labestīga, ārkārtīgi draudzīga.”
Kairišam svarīgākais Uļas stāstā ir viņas ceļš no citādības līdz sava spēka atrašanai – tas, kas sākotnēji viņu atšķīra no citiem, galu galā kļuva par viņas lielāko priekšrocību. “Tas ir tavs liktenis, no kura nevajag bēgt un nevajag aizbēgt. Cilvēkam tomēr noticēt un atrast šo savu vienīgo iespējamo veidu un ar to tad nodarboties. Tad, man liekas, ir laime un sevis piepildīšana.”
Latgale kā iekšējās pasaules ainava
Uļas stāstā Kairišam būtiska ir arī viņas piederība Latvijai. Režisors īpaši izceļ Semjonovas attieksmi pret Latviju – laikā, kad krievvalodīgajiem padomju Latvijā latviešu valoda ikdienā nebija nepieciešama, Uļa izvēlējās runāt latviski un palika uzticīga Rīgai. Kairiša skatījumā tieši Semjonovas piemērs parāda, ka piederību Latvijai nenosaka etniskā izcelsme – viņš Uļu raksturo kā “latvieti pēc būtības”.
Semjonova dzimusi Medumos, Daugavpils pusē, un režisors atklāj, ka viņa iztēlē jau sen bijis tēls par milzīgu meiteni mežā, pie kuras ierodas treneri no Rīgas un aizved viņu prom. Kad kļuva skaidrs, ka Uļu spēlēs Avots, Kairišs sapratis – tieši ar šo ainu filmai jāsākas.
Lai gan dzimis Rīgā, Kairišs Latgali uztver kā savu vēsturisko dzimteni. “Laikam Latgalē ir šī manas iekšējās pasaules ainava, kur es redzu to atspoguļojumu, un tāpēc es kaut kā tur nonāku, lai ko es mēģinātu uztaisīt,” viņš saka.
Latgalē Kairišs cenšas pavadīt lielu daļu vasaras, uz laiku atkāpjoties no publiskās dzīves un ikdienas steigas. “Tā ir vieta, kur es arī varu sevi beidzot sastapt,” saka režisors: “Es sastopu vienu cilvēku – Viesturu Kairišu, jo es tur dzīvoju un esmu spiests ar viņu padzīvot.”
Runājot par savu latgalisko mentalitāti, Kairišs līdzīgi raksturo arī pats sevi:
“Es esmu tā kā bišķi skaļāks, nepareizāks, kaut kāds uzkrītošāks. Nezinu, nu kāpēc es nemāku tā klusi formulēt domas, kāpēc es vienmēr pasaku ne to, ko vajadzētu.”
Tas, viņš atzīst, ir gan pluss, gan mīnuss. Arī profesionālajā dzīvē Kairišam bijis jāatrod sava teritorija un jāpieņem, ka viņam nav jāveido tādi stāsti, kādus lieliski spēj izstāstīt citi. “Nu, nelien tur, tev tas nesanāk, bet ir lietas, kas ir tava teritorija,” viņš saka. Šo savu teritoriju režisors atrod lielajos stāstos un vēsturiskajos sižetos: “Man vajag tās lielās arkas, un vēsture kaut kā tās sniedz.”
Pilnu raidījumu “Ar dziesmu par dzīvi” klausies un skaties ierakstā!
