Sešdesmit gadu jubileju var sagaidīt ar nopietnu atskatu par paveikto, taču Kasparam Upacieram jeb Ufo tas īsti nepiestāv. “Viss ir okei,” viņš nosaka par sajūtām savos 60, un arī sarunā raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” daudz vairāk par gadu skaitu viņu aizrauj tas, kas notiek pašlaik – jubilejas izrāde, mūzika un radio, ģimene, olimpiskais piedzīvojums un dzīve ārpus ētera, kurā humora netrūkst arī pavisam ikdienišķās situācijās.
Četrdesmit sekundes dziesmai ir pilnīgi pietiekami
Jubilejas izrāde “Ufo 60 nokrāsas” apvieno lietas, ar kurām Ufo pats sevi saista – radio, mūziku, dzīves stāstus un jokus. Viņš to nesauc par ierastu stāvizrādi, bet gan par “stāvradioizrādi”. Uz skatuves ir mūziķi, dziesmas, stāsti, ziņas un pat reklāmas – būtībā radio ēters, tikai skatītāju priekšā.
Īpaša vieta tajā atvēlēta dziesmām, kas tapušas kopā ar viņa ilggadējo muzikālo domubiedru, ar kuru Ufo pazīstams jau aptuveni 20 gadus. Šajā sadarbībā Roberts vairāk uzņēmies komponista lomu, bet Ufo – dziesmu tekstus.
“Mēs tā gribējām uz pusminūtīgām, bet finālā mums sanāca kaut kur ap četrdesmit sekundēm.”
To teksti rodas no sadzīvē dzirdētiem teicieniem, jokiem un frāzēm. Viena no dziesmām devusi nosaukumu arī sešu dziesmu audiokasetei – “Maki, zobi, telefons”. Nosaukums aizgūts no ģimenē lietota atgādinājuma par svarīgāko, kas jāpaņem līdzi, izejot no mājas.
Par to, kur pircēji mūsdienās atradīs aparātu kasetes atskaņošanai, viņš īpaši neuztraucas – tā jau esot pašu pircēju problēma. Arī pret dziesmu rakstīšanu attieksme ir vienkārša: “Kāda jēga rakstīt kaut kādas ļari ļari dziesmas? Jāraksta tikai hiti.”
Olimpiskais piedzīvojums trijatā vienā kemperī
Viens no spilgtākajiem pēdējā laika piedzīvojumiem Ufo bijis brauciens uz olimpiskajām spēlēm Milānā un Kortīnā. Ceļā viņš devās ar kemperi kopā ar diviem ceļabiedriem, un no šīs pieredzes radies visai kategorisks padoms.
“Nekad nebrauciet uz olimpiādi kopā ar diviem džekiem vienā kemperī. Nekad!”
Tiesa, jau pēc brīža viņš atzīst, ka pārspīlē un beigās viss bijis ļoti labi. Braucienam Ufo gan bija sagatavojies pamatīgi: “Es paņēmu tik daudz drēbju! Es jau nezināju, es nekad nebiju bijis Alpos.” Līdzi bijuši pat trīs dažādi mēteļi, tāpēc, kā pats smejas, varējis pamatīgi “štātēties”.
Kamaniņu sports Ufo nav svešs arī personiski – savulaik viņš pats trenējies un braucis divnieku ekipāžā kopā ar vienu no tagadējā olimpiskā ceļojuma biedriem. Kortīnā viņš klātienē sekoja kamaniņu sporta sacensībām, šoreiz jau no citas lomas.
Vistas vēl jā, bet ar kartupeļiem kļūst sarežģītāk
Pavisam cita Ufo dzīves puse atklājas mājās Tīnūžos, kur kopā ar sievu Ilzi viņš mēģinājis pievērsties arī saimniekošanai. Ģimene turējusi vistas, bet savulaik bijusi arī iecere pašiem audzēt vismaz daļu pārtikas.
Viņš stāsta, ka būtu bijis forši īstenot savu “eko būšanas” ieceri – kaut ko pašiem stādīt un audzēt, tā sagādājot arī daļu ēdiena. Taču iecere par pašu audzētu pārtiku ātri atdūrusies pret ļoti praktiskiem jautājumiem.
“Es tā īsti laikam tomēr neesmu zemnieks,” viņš secina.
Īpaši skaidrs tas kļuvis, domājot par kartupeļiem. Vajadzīgs traktors, tam nepieciešamais aprīkojums, bet pēc tam vēl laiks un darbs, lai tiktu līdz pašu izaudzētai ražai. Viņš pat rēķinājis, ko šāda saimniekošana prasītu.
Beigās risinājums izrādījies vienkāršāks – kartupeļus nopirkt no cilvēka, kurš tos jau audzē, un piepildīt pagrabu. “Labāk uztaisi kādu koncertu, nopelni naudiņu,” rezumē Ufo, bet pēc kartupeļiem tad atliek vien aizbraukt.
Radio aizved arī ārpus studijas
Arī viņa profesionālais ceļš veidojies pakāpeniski. Tas sācies ar diskotēkām vēl 80. gadu beigās, kam sekojis darbs radio. Līdz ar atpazīstamību nākuši arvien jauni piedāvājumi vadīt pasākumus, un ar laiku tas izaudzis līdz lielu korporatīvo pasākumu organizēšanai un ilgstošai sadarbībai ar klientiem.
“Un tā tas pamazām vēlās, vēlās,” viņš raksturo savu ceļu.
Radio tikmēr palicis viena no nemainīgajām Ufo dzīves daļām. Nu jau divus gadus viņš atkal kopā ar Fredi jeb Andri Freidenfeldu dzirdams “Radio SWH LV” rīta ēterā – “BB brokastis”. Uz jautājumu, vai pēc atkalapvienošanās abi vēl nav viens otram apnikuši, atbilde ir tikpat mierīga kā sarunas sākumā par saviem sešdesmit: “Šobrīd viss ir ļoti normāli. Viss ir labi.”
