Latvijā mežaudžu platība ilgtermiņā ir palielinājusies, taču īpašniekiem arvien jāmeklē līdzsvars starp saimniekošanu, dabas aizsardzību un klimata pārmaiņu radītajiem izaicinājumiem. Raidījumā “Mežnīca” Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks skaidro, kas šobrīd notiek Latvijas mežos un kāpēc, viņaprāt, dabas aizsardzības sistēmā nepieciešamas pārmaiņas.
Muižnieks uzsver, ka viens no biedrības galvenajiem mērķiem ir panākt apstākļus, kuros meža īpašnieks varētu “justies kā patiess saimnieks savā zemē”.
Vai jauns mežs ir mežs?
Runājot par bažām par Latvijas mežu izciršanu, Muižnieks uzsver, ka pēc ciršanas mežs tiek atjaunots, bet jaunaudze ir nākamais meža attīstības posms.
“Kad man uzdod jautājumu, vai jauns mežs ir mežs, es uzdodu pretjautājumu – vai bērns ir cilvēks?”
Nocirstā platība normatīvajos aktos noteiktajā termiņā jāatjauno, turklāt daudzviet mežs var atjaunoties arī dabiski. “Nē, tuksnesis tur noteikti nepaliek,” saka Muižnieks. Tomēr mainās ainava – pirmajos gados izcirtumos saaug avenes, bet ierastajām sēņu vietām nepieciešams laiks, lai atjaunotos.
Mainoties klimatam, jāmainās arī saimniekošanai. Runājot par klimata riskiem, Muižnieks pieskaras iepriekšējos gados piedzīvotajiem egļu astoņzobu mizgrauža postījumiem un lokālām vējgāzēm. Viņa ieskatā egli Latvijā var audzēt arī turpmāk, taču klimata risku dēļ rūpīgāk jāvērtē audzēšanas ilgums, egļu tīraudžu platības un koku sugu izvēle.
Kā sabalansēt saimniekošanu un dabas aizsardzību?
Mežs privātam īpašniekam ir ne tikai dabas vērtība, bet arī ekonomisks resurss. Muižnieks to salīdzina ar sava veida uzkrājumu – “meža banku”, pie kuras īpašnieks var vērsties brīdī, kad nepieciešami ienākumi ģimenes vajadzībām.
Tāpēc viena no centrālajām sarunas tēmām ir līdzsvars starp dabas aizsardzību un īpašnieka iespējām izmantot savu zemi. “Zeme tiešām ir tas resurss, kas mums pasaulē nepaliek vairāk,” uzsver Muižnieks. Viņaprāt, sabiedrībai būtu jāvienojas par zemes izmantošanu, kā vēlamu līdzsvaru minot aptuveni 30 procentus platību dabas aizsardzībai un 70 procentus – saimniekošanai.
Īpaši būtisks, pēc Muižnieka domām, ir jautājums par kompensācijām – ja dabas aizsardzības dēļ tiek ierobežotas iespējas saimniekot privātajā īpašumā, īpašniekam par to būtu jāsaņem atlīdzība.
Kā vienu no risinājumiem Muižnieks izceļ brīvprātīgu dabas aizsardzību, minot Somijas piemēru. Šādā modelī īpašnieks var vienoties ar valsti par aizsardzības periodu, saimnieciskās darbības ierobežojumiem un kompensāciju. Viņaprāt, šāda pieeja veicina arī paša īpašnieka ieinteresētību dabas vērtību saglabāšanā.
Daba mainās – vai jāmainās arī ierobežojumiem?
Arī dabas aizsardzības ierobežojumiem, pēc Muižnieka domām, būtu jāspēj mainīties līdzi situācijai dabā. Viņš kā piemēru min mikroliegumus – gadījumus, kad putns konkrētajā vietā vairs neligzdo septiņus vai astoņus gadus, bet noteiktais ierobežojums joprojām saglabājas.
“Daba nekad nav nemainīga, daba mainās.”
Muižnieka ieskatā, ja kādā vietā parādās aizsargājamas dabas vērtības, var būt nepieciešami jauni ierobežojumi, bet, ja šo vērtību tur vairs nav, būtu jābūt iespējai tos pārskatīt. Pretējā gadījumā īpašniekam rodas neizpratne, kas neveicina pozitīvu attieksmi pret dabas aizsardzību.
“Mežnīca” ir Radio SWH TV, Radio SWH LV un Radio SWH Rock raidījumu cikls, kurā žurnālists Ainārs Rutkēvičs kopā ar nozares ekspertiem apkopo meža nozares aktualitātes. Raidījuma ciklu finansē Meža attīstības fonds. Par raidījuma saturu atbild AS “Radio SWH”.
