Pēdējos gados Latvijā arvien skaļāk skan divas pretējas idejas par to, kur dzīvot ir “pareizāk”. Vieni saka, ka īstā dzīve sākas ārpus pilsētas – privātmāja, mauriņš, klusums, bērniem droša vide. Otri atgādina par cenu, ko maksājam par šo izvēli – garāki pārbraucieni, vairāk automašīnu, vairāk ceļu, vairāk iztērētu resursu un bieži vien arī pilsētas centra iztukšošanās.
Radio SWH TV raidījumā “Mainās visas papardes” vadītājs Ainārs Rutkēvičs kopā ar domnīcas LASER pētnieku un plānotāju Oskaru Leosku mēģina šo tēmu apskatīt no dažādiem skatpunktiem un izskaidrot, ko suburbanizācija patiesībā nozīmē.
Kas īsti ir suburbanizācija?
Vienkāršā valodā suburbanizācija ir pilsētas izplešanās – process, kurā iedzīvotāji pamet pilsētas kodolu un pārvietojas uz apkaimēm un piepilsētām. Līdz ar cilvēkiem uz piepilsētu var pārcelties arī pakalpojumi un ekonomiskā aktivitāte. Tas var notikt arī pilsētas robežās, piemēram, veidojoties jauniem mikrorajoniem tālāk no centra, taču Latvijas gadījumā visredzamāk tas ir Pierīgā. Cilvēki arvien biežāk izvēlas dzīvi Mārupē, Ādažos un citos tuvākajos novados.
Kāpēc cilvēki to izvēlas?
Iemesli nav tikai “zaļāks gaiss”. Oskars Leosks skaidro, ka Centrālajā un Austrumeiropā suburbanizācija strauji uzņēma apgriezienus 90. gados, kad sabruka sociālisma sistēma un parādījās iespēja privātīpašumam, privātmājām un plašākai automašīnu pieejamībai. Pēc ilgiem gadiem mikrorajonu dzīvokļos daudziem radās vēlme dzīvot citādi.
Īpaši to redz jaunās ģimenes – privātmāja, pagalms, sajūta, ka bērniem ir vairāk telpas un drošības. Suburbanizācija lielā mērā nav tikai modes jautājums, bet arī reakcija uz dzīves kvalitātes meklējumiem.
Cikls, kurā Rīga vēl nav tikusi līdz nākamajai fāzei
Raidījumā izskan doma, ka šis process nav unikāls. Eiropas vēsturē suburbanizācijai ir vairāki viļņi. 20. gadsimta sākumā industrializācijas dēļ pilsētas kļuva netīras un blīvas, un turīgākie iedzīvotāji pārcēlās ārpus centra. Lielbritānijā pilsētplānotājs Ebenezers Hovards piedāvāja “dārzu pilsētu” ideju – risinājumu netīrajai un pārapdzīvotajai pilsētai. Latvijā par šāda principa piemēru tiek minēts Mežaparks.
Vēlāk, kad 70. gados automašīnas kļuva masveidīgākas, daudzas pilsētas strauji izpletās. Savukārt 90. gados Rietumos sākās pretējs process – cilvēki atgriezās centros, mainoties dzīvesveidam un ekonomikai. Pieauga viena vai divu cilvēku mājsaimniecību skaits, attīstījās pakalpojumu ekonomika, tika izmantotas bijušās industriālās teritorijas. Stokholma un Londona šo brīdi izmantoja mērķtiecīgi, attīstot mājokļus un infrastruktūru.
Oskars Leosks min arī Leipcigu kā piemēru pilsētai, kas ar apzinātu pašvaldības rīcību veidoja pieejamus mājokļus jaunajiem profesionāļiem un radošajai videi. Tallinai un Viļņai bijis līdzīgs suburbanizācijas periods, taču Viļņa paplašināja savas administratīvās robežas, padarot procesu kontrolētāku. Tikmēr Rīgā šis jautājums ilgstoši nav risināts pietiekami sistemātiski.
Kāpēc dzīve ārpus pilsētas ne vienmēr ir ilgtspējīgāka
Dzīve zaļākā vidē automātiski nenozīmē mazāku ietekmi uz vidi. Eksperts norāda, ka kompakta pilsēta bieži vien ir resursu ziņā efektīvāka.
Ja 100 cilvēki dzīvo vienā daudzdzīvokļu mājā, kopīgās sienas nav jāapsilda kā ārējās fasādes, un enerģijas patēriņš ir mazāks. Privātmāju rajonos katra ēkas ārsiena patērē vairāk siltumenerģijas. Līdzīgi ir ar inženierkomunikācijām – ūdens, kanalizācija, elektrība un ceļi blīvā apbūvē ir koncentrētāki, savukārt piepilsētā tie jāizvieto lielākos attālumos.
Būtisks ir arī zemes izmantošanas jautājums. Ap Rīgu agrāk bija lauksaimniecības zemes, bet pēc privatizācijas sākās haotiska apbūve. Tika sadrumstalota teritorija, pārtraukti dabiskie biotopi un palielināta infrastruktūras slodze.
Sociālekonomiskais aspekts ir vēl viens faktors. Blīvā pilsētvidē pakalpojumi ir pieejamāki bez obligātas autovadītāja apliecības un bieži kļūst lētāki, jo tos izmanto vairāk cilvēku. Leosks atsaucas arī uz ekonomisti un socioloģi Džeinu Džeikobsu, kura uzsvērusi, ka inovācijas vēsturiski biežāk rodas pilsētās, kur cilvēkiem ir iespēja apmainīties ar idejām un resursiem.
Rīgas centra izaicinājumi
Raidījumā tiek pieminēts arī Rīgas centra stāvoklis – tukši skatlogi, pelēkas fasādes un tumši logi vakaros. Oskars Leosks uzsver, ka Rīgai ir visi priekšnoteikumi spēcīga centra attīstībai, taču izaicinājumi slēpjas līdzsvarā starp kultūrvēsturiskā mantojuma aizsardzību un pilsētas attīstību, kā arī ideju īstenošanā.
Stratēģiskie dokumenti paredz prioritāti gājējiem, velosipēdistiem un sabiedriskajam transportam, kā arī blīvāku apkaimju attīstību, tomēr problēma bieži ir izpildījumā. Idejas ne vienmēr pārtop konkrētās darbībās.
Individuālā izvēle un kopējā plānošana
Sarunā tiek skarts arī jautājums par atbildību. Eksperts Leosks norāda, ka ilgtspējas diskusijā atbildība nereti tiek pārlieku fokusēta uz individuālām izvēlēm, taču būtiska nozīme ir strukturāliem risinājumiem un plānošanai.
Viņš uzsver, ka Rīgas un apkārtējo pašvaldību attīstība būtu jāskata kopīgā metropoles līmenī. Pašlaik katra pašvaldība plāno savu mobilitāti un mājokļu politiku atsevišķi, lai gan iedzīvotāju ikdiena notiek pāri administratīvajām robežām. Kā piemērs tiek minēti Helsinku risinājumi, kur mājokļu politika, teritoriju plānošana un transports tiek koordinēti metropoles mērogā. Tāpat Eiropas Savienības līmenī paredzēta ilgtspējīgas mobilitātes plāna izstrāde Rīgas metropolei.
Suburbanizācijas jautājums līdz ar to nav tikai individuāla izvēle par dzīvesvietu, bet arī plānošanas un pārvaldības jautājums, kas skar visu Rīgas un tās apkārtnes teritoriju.
“Mainās visas papardes” ir Radio SWH un Radio SWH TV raidījumu cikls, kurā žurnālists Ainārs Rutkēvičs kopā ar nozares ekspertiem skaidro ar vidi un klimata pārmaiņām saistītus jautājumus vienkāršā un saprotamā valodā. Raidījumu ciklu līdzfinansē Vides investīciju fonds Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta ietvaros.
