Raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” viesojas “Ghetto Games” dibinātājs Raimonds Elbakjans, kurš atklāti runā par 40 gadu slieksni, bērnību, ģimeni un darbu ar jauniešiem. Elbakjans neslēpj – tikai pēdējos gados viņš pa īstam sācis saprast, ko vēlas no dzīves. “Kādreiz es biju maziņš un jūtīgs, tagad liels un jūtīgs,” viņš atzīst. Savukārt pēc sirds operācijas 35 gadu vecumā viņa skatījums uz dzīvi būtiski mainījies: “Dzīvot man nenormāli patīk.”
Kādreiz Elbakjanam šķitis, ka dzīve būs īsāka, tāpēc viss darīts ļoti strauji un ar milzīgu intensitāti. Tagad viņš arvien vairāk novērtē vienkāršas lietas, tuvus cilvēkus un iespēju dzīvot šodienai. “Es mēģinu dzīvot šodien, tagad, uzreiz, ejam, darām, liekam kopā.” Šobrīd viņa lielākais sapnis ir 85 gadu vecumā sēdēt pie viena galda ar bērniem un mazbērniem, saglabājot ģimenē labas attiecības. Tieši attiecības un kopā būšana, viņaprāt, ir svarīgākais, ko cilvēks dzīvē var uzbūvēt.
Savulaik viņa ideju par “Ghetto Games” daudzi uztvēruši skeptiski. Elbakjans atceras tikšanās ar sponsoriem un amatpersonām, kurās jutis vienaldzību pret jauniešu problēmām. “Man pateica – mums ar jauniešiem viss ir kārtībā,” viņš ironiski atminas kādu sarunu Rīgas domē. Tieši šī pieredze vēlāk likusi daudz uzmanīgāk izturēties pret jauniešu idejām un iniciatīvām. “Es nekad nezinu, kad nāks nākamais Raimonds,” viņš saka, uzsverot, ka jaunam cilvēkam bieži pietiek tikai ar vienu cilvēku, kurš notic viņa idejai.
“Nemīžat, visam jāsanāk,” – tā Elbakjans raksturo savu attieksmi pret dzīvi un darbu. Viņaprāt, daudzi jaunieši Latvijā joprojām baidās kļūdīties, jo jau bērnībā pieradināti pie kritikas un nosodījuma. Tajā pašā laikā viņš aizstāv skolotājus un atgādina, ka arī pedagogi strādā milzīgā spriedzē. Pats Elbakjans bērnībā bijis ļoti sarežģīts bērns – emocionāls, impulsīvs un konfliktējošs. “No pirmās klases vienkārši gāju gaitenī un kāvos ar trešo klasi,” viņš atceras, piebilstot, ka ar gadiem arvien labāk saprot gan vecākus, gan skolotājus.
Ģimene sarunā ieņem ļoti nozīmīgu vietu. Šobrīd viņš daudz vairāk cenšas bērniem rādīt piemēru, nevis audzināt ar draudiem vai sodiem. “Es vienkārši eju tā kā tanks, un viņš man velkās no pakaļas,” viņš smaidot raksturo attiecības ar jaunāko dēlu. Savukārt par tēva lomu ģimenē Elbakjans saka: “Rādot piemēru priekšā, bērni jau cenšas to latiņu arī paņemt.” Bērni ļoti labi jūt vecāku attieksmi, tāpēc svarīgākais ir pašam būt godīgam, atbildīgam un cieņpilnam cilvēkam.
Ne mazāk atklāta ir arī sarunas daļa par attiecībām ar sievu – gruzīnieti, kuru viņš saticis negaidīti un ļoti strauji apprecējies. “Vienmēr viss notika tā, kā es gribu. Tā notika līdz brīdim, kamēr es satiku savu sievu,” saka Elbakjans. Ar smaidu viņš atceras arī sievas pārliecību jau pirmajā tikšanās reizē: “Viņa mani izvēlējās.” Tieši sieva, kā viņš pats atzīst, kļuvusi par cilvēku, kurš pirmo reizi licis viņam mainīt ierasto domāšanu un piekāpties.
Runājot par Latvijas sabiedrību, Elbakjans pieskaras gan demogrāfijai, gan cilvēku atsvešināšanās sajūtai. Viņaprāt, cilvēki pārāk bieži dzīvo tikai sev un savam komfortam. “Kāda jēga nopelnīt nenormāli daudz naudas, uzbūvēt milzīgu žogu apkārt, ja aiz tā žoga visiem ir slikti?” viņš retoriski jautā, vienlaikus uzsverot, ka bērni nav tikai statistikas jautājums. “Mēs demogrāfijai gribam pieiet kā skaitļiem, bet īstenībā tas ir arī brīnums,” saka Elbakjans.
Noslēgumā “Ghetto Games” dibinātājs ieskicē arī nākotnes plānus – top īpaša aplikācija pasākumu organizatoriem, kā arī “Ghetto Hub” – vieta jauniešiem, kur satikties, sportot un radīt savus projektus. Tomēr ar gadiem Elbakjans arvien mazāk vēlas kādam kaut ko pierādīt un daudz vairāk novērtē cilvēcību, attiecības un cieņu pret tuvākajiem. “Ja tu gribi, lai tevi ciena tavi bērni, tad cieni savus vecākus,” viņš uzsver.
Pilnu raidījumu “Ar dziesmu par dzīvi” klausies ierakstā!
