Šefpavārs un uzņēmējs Elmārs Tannis publiski šķiet teju neizsīkstošas enerģijas cilvēks – smaids, joki un pārliecība, ka dzīve ir jābauda. Taču aiz šī dzīvesprieka nav stāsts par cilvēku, kuram vienmēr viss nācis viegli. Viņš piedzīvojis smagas finanšu problēmas, bērna slimību un pats zina, ko nozīmē nonākt brīdī, kad nepieciešama palīdzība.
Rraidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” sarunā ar Jāni Šipkēvicu Tannis atklāj arī mazāk redzamo savas dzīves pusi un stāsta par attieksmi, kas viņam ļauj turpināt kustēties uz priekšu un arvien meklēt jaunus izaicinājumus.
Aiz smaida bijuši arī smagi brīži
No malas Tannis var radīt iespaidu, ka viņam viss ir kārtībā un problēmu gandrīz nav. Pats uzņēmējs savu spēju arī sarežģītās situācijās meklēt pozitīvo lielā mērā saista ar ģimenē iemācīto. Tēvs viņam mācījis jebkurā situācijā mēģināt atrast kaut ko pozitīvu.
Tas gan nenozīmē, ka paša dzīvē grūtību nav bijis. Tannis atklāti stāsta, ka piedzīvojis ļoti smagas finansiālās problēmas, kā arī bērna slimību, ko, pēc viņa teiktā, nevienam nenovēlētu.
Arī ļoti sarežģītās situācijās Tannis cenšas meklēt iespēju virzīties tālāk. Brīdis, kad šķiet, ka esi “ar seju peļķē”, reizēm vēlāk var izrādīties tramplīns kaut kam citam, viņš spriež.
Kad ar pozitīvu domāšanu vien nepietiek
Tannis sarunā pieskaras arī depresijas tēmai, uzsverot, ka ir situācijas, kurās nevajadzētu mēģināt visu atrisināt paša spēkiem.
“Es kā pozitīvs cilvēks arī esmu bijis ar tādām problēmām. Ir jāiet pie ārstiem, ir jāiet un jārunā, un jātiek ārā no tās situācijas.”
Tannis to salīdzina ar grimšanu, kad cilvēks pats vairs nezina, kā tikt ārā, un īpaši svarīgs kļūst kāds, kurš var palīdzēt. Viņaprāt, grūtos periodos būtiski ir neizolēties – iziet no mājas, satikt cilvēkus, kustēties un saglabāt saikni ar apkārtējo pasauli.
Gadi nav šķērslis izaugsmei
Pret novecošanu Tannis izturas ar sev raksturīgo humoru. Pat apzīmējums “vectēvs” viņam nepatīk – tā vietā viņš izvēlas būt opaps, jo vārdā “vectēvs” priekšā esot “vecs”.
Aiz joka slēpjas nopietns princips – neļaut gadu skaitam noteikt to, ko cilvēks drīkst darīt un kā viņam vajadzētu justies.
“Man liekas, ir daudz svarīgāk galvā, kā tu domā un ko tu sev saki. Jo to, ko tu sev saki, atceries, ka tu arī to dzirdi.”
“Dzīve ir domāta, lai baudītu, nevis tikai strādāt un būt kreņķīgiem,” saka Tannis. Viņaprāt, iespēja progresēt nebeidzas līdz ar noteikta vecuma sasniegšanu. Kā piemēru viņš min tenisu, kurā arī pēc 50 gadu vecuma iespējams redzēt savu progresu.
No picām līdz olīveļļas someljē
To, ka interese par kaut ko jaunu nav atkarīga no vecuma, Tannis apliecina arī pats. Pēc gadu desmitiem ēdināšanas biznesā viņa uzmanību piesaistījusi olīveļļa.
Viss sācies ar braucienu uz Bari Itālijā, kur viņš nokļuvis olīveļļai veltītā konferencē. “Sapratu – vau, šis ir interesanti, šis varētu būt mans nākamais izaicinājums,” stāsta Tannis.
Ar interesi vien viņam nav pieticis – uzņēmējs devies mācīties uz Spāniju un kļuvis par olīveļļas someljē. Tagad šī aizraušanās pārtapusi arī jaunā profesionālā virzienā. Pēc gadiem vienā nozarē Tannis, šķiet, negrasās apstāties – viņš joprojām meklē ko tādu, kas liek mācīties no jauna.
Dot kaut ko labu tālāk
Šefpavāra darbs šobrīd ir tikai viena no Tanņa nodarbēm. Viņš sevi jokojot sauc par “šovpavāru” – vada meistarklases, piedalās dažādos pasākumos un dalās ar savu pieredzi.
Lielāko gandarījumu sagādā apziņa, ka kādam noderējis viņa padoms vai pieredze: “Ja man kāds pasaka, ka viņš ir pamēģinājis manu recepti vai manu ieteikumu, es jūtu, ka esmu izdarījis ko labu.”
Varbūt tieši tur arī slēpjas daļa Taņņa dzīvesprieka – nevis izlikties, ka grūtību nav, bet neļaut tām kļūt par vienīgo, ko dzīvē saskatīt. Pats viņš to formulē vienkārši – jāņem labais no dažādām situācijām, un tad arī dzīve kļūst “drusciņ rožaināka”.
Pilnu raidījumu “Ar dziesmu par dzīvi” klausies un skaties ierakstā!
