Dziedātājs un komponists Lauris Reiniks Latvijas mūzikā ir jau vairāk nekā divas desmitgades, un viņa dziesmas šodien atklāj arvien jauna klausītāju paaudze. Raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” mūziķis atskatās uz Amerikas sapni un savu karjeras ceļu, stāsta par ģimeni, mūziku un īpašo radošo saikni ar Mārtiņu Freimani.
Paaudze, kuru bija palaidis garām
Šā gada koncertos Reiniku pārsteigusi auditorija, kuru viņš nebija gaidījis – Z paaudze. Tie ir klausītāji, kuri bija pavisam mazi laikā, kad tapa daudzi no viņa lielākajiem hitiem, bet tagad paši nāk uz koncertiem un zina dziesmas no galvas.
“Es biju palaidis garām, darbojoties pa kaimiņvalstīm tos gadus, kad izauga “Gen Z”. Man likās, ka man ar viņiem nebūs nekāds sakars. Izrādās, ka man ir tik liels sakars, ka es nemaz to nezināju,” atzīst mūziķis.
Pavasarī aizvadītos 11 koncertus Reiniks salīdzina ar Dziesmu svētkiem: “Tie bija kā 11 Dziesmu svētki pēc kārtas. Nu gandrīz no pirmās līdz pēdējai dziesmai. Un tik daudz mīlestības no visām paaudzēm. Es nezinu, kad es pēdējoreiz tik daudz saņēmu kā šogad.”
Savukārt ar bērnu projektu “Ričijs Rū”, ko Reiniks veido kopā ar māsu Rūtu, aug jau jaunākie klausītāji. Mūziķis smejas, ka tā viņam esot jau ceturtā paaudze. Gadoties pat tā, ka bērni viņu ierauga liftā un paziņo: “Tas ir Ričijs Rū!” Tad nākoties paskaidrot – Ričijs Rū tomēr ir lācis, bet viņš ir Lauris.
No Tērvetes līdz Losandželosai
Sapnis par Ameriku Reinikam radās jau pusaudža gados Tērvetē, un lielu lomu tajā nospēlējis amerikāņu seriāls “Glābējzvans”.
“Tā bija mana reliģija. Tā bija mana dzīve. Es biju Zeks. Es izbalināju matus, tāpēc ka Zekam bija izbalināti mati,” smejas Reiniks. Viņš aizrāvies ne tikai ar seriālu – mācījies ASV karti, štatus un to galvaspilsētas, bet angļu valodu apguvis no vēl neiztulkotām amerikāņu seriālu videokasetēm.
16 gadu vecumā sapnis kļuva pavisam reāls – Reiniks devās mācīties uz Losandželosu. Vēlāk Amerikā viņš apguvis filmu un televīzijas aktiermeistarību, filmējies īsfilmās un reklāmā. Tomēr, lai tur veidotu nopietnu karjeru, būtu bijis jāpaliek uz vietas ilgstoši, kamēr Latvijā un Baltijā jau bija izveidojusies sava dzīve un darbs.
Amerikas gados netrūka arī piedzīvojumu. Pēc darba bērnu nometnē Reiniks ar draugiem bija iecerējis doties uz Toronto, taču viņš un draugs no Polijas nebija zinājuši, ka nepieciešama Kanādas vīza. Abi izsēdināti no vilciena un nogādāti atpakaļ ASV.
Plānotā ceļojuma vietā Reiniks nonāca pie poļu ģimenes Konektikutā, kur, lai nopelnītu naudu, pat krāsoja žogu. Tieši tur viņu sasniedza ziņa no Latvijas – Latvijas Televīzija bija noskatījusi jauno censoni raidījuma “Nošu spēles” vadīšanai.
“Pa to savu lielo muti pelnu labu naudu”
Televīzija nebija vienīgais ceļš, kuru Reiniks savulaik apsvēra. Viņš iestājās gan aktieros, gan komunikācijas zinātnēs Latvijas Universitātē un beigās izvēlējās žurnālistiku. Studiju laikā devās arī uz Eirovīziju Kopenhāgenā, kur veidoja sižetus Latvijas Televīzijai un rakstīja laikrakstam “Diena”.
Šī vēlme jautāt un apšaubīt viņam piemitusi jau bērnībā – ar vienkāršu norādījumu kaut ko izdarīt nav pieticis. “Man vajadzēja visu laiku kaut kādus argumentus, kaut kādus pierādījumus. Man nepietika – aizej tur, izdari to, tas ir tā. Man uzreiz bija: “Paga, kāpēc?””
Tēvs savulaik par šo rakstura īpašību brīdinājis visai tieši. “Mans tētis vienmēr teica: “Tu pa to savu lielo muti vienreiz atrausies!” Es viņam šodien saku: “Es pa to savu lielo muti pelnu labu naudu, tēt!””
Nedzīties pakaļ tam, kas ir stilīgs
Sava ceļa iešana raksturo arī Reinika attieksmi pret mūziku. Viņš sevi sauc par melodiķi un atceras Raimonda Paula teikto – dziesma ir laba tad, ja tā labi skan uz klavierēm arī tad, kad neviens nedzied. Šo principu Reiniks izmanto arī pats, pārbaudot savas kompozīcijas kā instrumentālus darbus.
“Es varbūt vienkārši daru to, kas man patīk. Es necenšos sekot kaut kādiem trendiem. Es redzu, ka bieži vien cilvēki aizšauj garām, jo viņi grib būt stilīgi, grib izskatīties stilīgi, grib izklausīties stilīgi,” viņš saka: “Man liekas, ka tad, kad tu dari to, kas tev patīk un tas nāk no sirds, tas norezonē uz cilvēkiem.”
Tomēr arī Reiniks savulaik meklējis ceļu, kas tobrīd šķitis perspektīvāks – dziedāt angliski. Tieši angļu valodā sākotnēji tapusi dziesma “My Problem”. Artis Volfs to esot nosaucis par labāko dziesmu Reinika angļu albumā, un vēlāk, kad bija nepieciešama pirmā dziesma latviešu valodā, tā pārtapa par “Sirds sadeg neparasti”.
“Sajūta, ka Mārtiņš bija atdzīvojies”
Pavisam cita noskaņa sarunā ienāk, kad tā nonāk līdz Mārtiņam Freimanim, ar kuru Reiniku savulaik vienoja īpaši veiksmīga radošā sadarbība.
Sākotnēji ideja par Freimanim veltīto izrādi Liepājas teātrī Reiniku neesot sajūsminājusi – viņam pat bijis bail to skatīties. Tomēr pēc draudzenes iedrošinājuma viņš pēdējā brīdī devies uz pirmizrādi, un piedzīvotais izrādījies gluži pretējs gaidītajam.
“Bija tāda reāla sajūta, ka Mārtiņš bija atdzīvojies. […] Beigās liekas, ka viņš tā kā ir augšāmcēlies, un gribas uzskriet uz skatuves un apkampt.”
Arī par abu tandēmu Reiniks runā tieši: “Man liekas, ka tāds radošais tandēms, kāds bijām mēs un kas guva tik lielus panākumus, daudzus kaitināja, daudziem besīja. Un tikai tāpēc, ka mums tik labi gāja.” Freimanis spējis saprast viņa mūziku un atrast tai vārdus, lai gan Reiniks tekstus arī koriģējis: “Metu ārā visas debesis, visus eņģeļus, teicu – es netaisos uz to pusi, es par to nedziedāšu.”
Sarunas noslēgumā Reiniks atceras Freimaņa sarakstīto “Kad Ēģiptē sniegs”. Savulaik cilvēki esot jautājuši – kāds gan sniegs Ēģiptē? Taču pēc Freimaņa nāves Reiniks ziņās ieraudzījis vēsti par sniegu Kairā. No šī stāsta viņš izceļ domu, kas savā ziņā raksturo arī paša dzīves ceļu:
“Ir jāraksta, ko tu jūti, ir jāraksta, par ko tu fantazē un ko tu iedomājies. Nav jāklausās nekas apkārt, jāiet savs ceļš.”
Pilnu raidījumu “Ar dziesmu par dzīvi” klausies un skaties ierakstā!
