Nolietota baterija, vecs dators, spuldze vai pēc remonta pāri palikusi krāsas bundža var šķist tikai vēl viena lieta, no kuras jāatbrīvojas. Tomēr ne visu drīkst vienkārši iemest kopējā sadzīves atkritumu konteinerā.
Daļa šo atkritumu satur vielas, kas nepareizi apsaimniekotas var radīt riskus cilvēkiem un apkārtējai videi. Savukārt elektroniskajās ierīcēs ir plastmasa, metāli un citas izejvielas, kuras iespējams atgūt un izmantot atkārtoti. Tāpēc pareiza šķirošana nav tikai jautājums par tīrāku apkārtni – tā palīdz arī atgriezt materiālus apritē un samazināt nepieciešamību pēc jaunām izejvielām.
Radio SWH TV raidījumā “Mainās visas papardes” par bīstamajiem atkritumiem, elektroniku un pareizu rīcību ar tiem stāsta uzņēmuma BAO pārstāvis, ķīmiķis Guntis Pujulis.
Bīstamie atkritumi nav tikai lielas ķimikāliju mucas
Dzirdot vārdus “bīstamie atkritumi”, var rasties priekšstats par indēm, kodīgām vielām vai rūpnieciskām ķimikālijām. Taču ar problemātiskiem atkritumiem sastopamies arī pavisam parastā mājsaimniecībā.
Pujulis kā piemērus min baterijas, lampas, dažādas ķimikālijas, eļļas, ar tām piesārņotus materiālus un iepakojumus, kuros iepriekš glabājušās ķīmiskas vielas.
Īpaši aktuāli tas kļūst pēc remonta vai kādas vecas saimniecības telpas tīrīšanas. Plauktā var būt gadiem stāvējušas krāsas, šķīdinātāji vai nezināma satura pudeles un kannas, par kurām vairs nav skaidrs, ko ar tām darīt.
Savukārt ne viss, kas jānodod atsevišķi, pats par sevi ir bīstams. Piemēram, vecā sadzīves elektronikā var būt materiāli, kurus iespējams atdalīt un izmantot atkārtoti, tāpēc arī to nevajadzētu izmest kopā ar pārējiem sadzīves atkritumiem.
Pirmais solis tādēļ ir vienkāršs – pirms kaut ko izmest, noskaidrot, kas tas ir un kur šāda veida atkritumu paredzēts nodot.
Baterija ir maza, bet tās vieta nav sadzīves konteinerā
Bateriju savākšanas kastes veikalos kļuvušas par ierastu skatu, tomēr baterijas joprojām var nonākt arī kopējā atkritumu plūsmā.
Pujulis skaidro, ka dažādu bateriju sastāvā var būt vielas un metāli, kas, nonākot apkārtējā vidē, var piesārņot augsni un ūdeni.
Īpašu problēmu atkritumu apsaimniekošanā rada litija baterijas, kas sastopamas daudzās nelielās elektroniskajās ierīcēs un arī vienreizlietojamajās elektroniskajās cigaretēs.
Ja šāda baterija nonāk sadzīves atkritumos un šķirošanas vai smalcināšanas laikā tiek bojāta, tā var aizdegties. Pujulis norāda, ka šādi gadījumi rada problēmas atkritumu apsaimniekošanas iekārtās un var izraisīt ugunsgrēkus.
Tāpēc baterijas nodošana atsevišķi ir ne tikai rūpes par vidi, bet arī pavisam praktisks drošības jautājums.
Vecs tosteris nav jāmet kopā ar banānu mizām
Ar elektroniku situācija ir nedaudz citāda. Vecs tosteris pats par sevi ne vienmēr ir bīstamais atkritums, taču tas tik un tā nav paredzēts kopējam sadzīves konteineram.
Pārstrādājot elektroniskās ierīces, iespējams atdalīt plastmasu, melnos un krāsainos metālus un citus materiālus.
Atsevišķās elektronikas komponentēs, piemēram, datorplatēs, ļoti nelielos daudzumos ir arī vērtīgi metāli. Lai tos atgūtu, nepieciešami lieli materiāla apjomi un specializēta pārstrāde, taču tas vēlreiz parāda, ka veca elektronika nav vienkārši “atkritums”.
Jo vairāk materiālu izdodas atgūt no jau saražotām precēm, jo mazāka nepieciešamība tos iegūt no jauna.
Tieši tā aprites ekonomika no teorētiska jēdziena kļūst par ļoti praktisku procesu.
Vecas ķimikālijas var būt bīstamas jau pirms nodošanas
Problēmas ar ķimikālijām var sākties vēl pirms tās nonākušas pie atkritumu apsaimniekotāja.
Šķīdinātāji, skābes un citas vielas nereti gadiem glabājas dārza mājiņās, garāžās un šķūņos. Pa šo laiku pudeles, kannas vai to korķi var kļūt trausli.
Pujulis norāda, ka, pakustinot šādu iepakojumu, šķidrums var iztecēt, nokļūt uz cilvēka vai automašīnā, bet atsevišķu vielu gadījumā risku var radīt arī izgarojumu ieelpošana.
Tāpēc nezināmas vai ilgstoši glabātas ķimikālijas nevajadzētu nepārdomāti pārliet citos traukos vai pārvadāt tā, it kā tā būtu parasta sadzīves prece.
Ja nav skaidrs, kas konkrētajā iepakojumā atrodas un kā ar to rīkoties, drošāk ir vispirms konsultēties ar atkritumu apsaimniekotāju.
Kāpēc šķirot, ja “beigās tāpat viss nonāk vienuviet”?
Viens no argumentiem pret šķirošanu ir priekšstats, ka beigās visi atkritumi tāpat nonāk vienā vietā.
Taču Pujulis skaidro, ka dažādām atkritumu plūsmām ir atšķirīga tālākā apsaimniekošana.
Elektroniku iespējams mehāniski apstrādāt un sadalīt dažādos materiālos, ko izmanto atkārtoti. Savukārt atsevišķas ķimikālijas un šķīdinātājus, kurus vairs nav iespējams izmantot, nepieciešams apsaimniekot tam piemērotās specializētās iekārtās.
Daļu šādu atkritumu nogādā specializētās rūpnīcās ārpus Latvijas, kur tos iespējams iznīcināt kontrolētos apstākļos, vienlaikus atgūstot arī enerģiju.
Tāpēc šķirošanai ir konkrēts mērķis – palīdzēt katram materiālam nonākt tam atbilstošā tālākās apsaimniekošanas ceļā.
Ne vienmēr pirmais risinājums ir izmest
Ilgtspējīga atkritumu apsaimniekošana sākas vēl pirms atkritums ir radies.
Labs piemērs ir remontdarbi.
Pujulis atceras periodus, kad no būvniecības objektiem apsaimniekošanai tika nodotas pat veselas paletes ar neizmantotām krāsām. Materiāls bija nopirkts, bet palicis pāri.
Tas nozīmē ne tikai atkritumus, bet arī iztērētu naudu un resursus.
Tāpēc vienkāršs ikdienas princips ir nepirkt krāsas, šķīdinātājus un citus materiālus ievērojami lielākā daudzumā, nekā patiesībā nepieciešams.
Ja kvalitatīvs materiāls palicis pāri un to iespējams droši izmantot citā remontā, tas var būt labāks risinājums nekā uzreiz pārvērst to par atkritumu.
Mazāk lieki nopirkta nozīmē mazāk lieki saražota un mazāk atkritumu, kas vēlāk jāapsaimnieko.
Vecais šīferis prasa īpašu piesardzību
Atsevišķa būvniecības atkritumu problēma ir azbestu saturošais šīferis, kas savulaik Latvijā izmantots ļoti plaši.
Pujulis skaidro, ka īpašs risks rodas tā demontāžas laikā, kad materiāls tiek lauzts un rodas putekļi.
Azbesta šķiedras var nonākt elpceļos un plaušās, tāpēc darbā ar šādu materiālu nepieciešama atbilstoša aizsardzība un pareiza tālāka apsaimniekošana.
Tas ir labs piemērs tam, kā reiz plaši izmantots un šķietami parasts būvmateriāls pēc vairākiem gadu desmitiem var kļūt par sarežģītu jautājumu ēkas īpašniekam.
Arī tāpēc mūsdienās arvien būtiskāk ir domāt ne tikai par to, kā materiāls kalpo šodien, bet arī par to, kas ar to notiks pēc tā kalpošanas laika.
Vecs telefons vēl var būt resurss
Daudziem mājās atvilktnēs glabājas veci telefoni, datori un citas ierīces – reizēm ar domu, ka tās vēl kādreiz noderēs.
Ja ierīce joprojām darbojas, tās turpmāka izmantošana vai nodošana citam cilvēkam var būt labāka izvēle nekā tūlītēja pārstrāde.
Ja ierīce savu laiku ir nokalpojusi, to vērts nogādāt elektronikas savākšanas vietā, lai tajā esošos materiālus būtu iespējams atgūt.
Runājot par datoriem un telefoniem, Pujulis iesaka pirms nodošanas parūpēties arī par savu informāciju un vajadzīgos datus no ierīces izņemt.
Savukārt pārstrādes procesā pašas ierīces tiek mehāniski apstrādātas, lai atdalītu tajās esošos materiālus.
Kur šos atkritumus nodot?
Iedzīvotājiem ir vairākas iespējas.
Baterijas var nodot tām paredzētajās kastēs daudzās tirdzniecības vietās, savukārt elektroiekārtām ir speciāli savākšanas konteineri un laukumi.
Pujulis norāda, ka pašvaldībās ir atkritumu savākšanas laukumi, kuros iespējams nodot dažādu veidu šķirotos un bīstamos atkritumus.
Konkrētie pieņemšanas nosacījumi var atšķirties, tāpēc pirms došanās ieteicams sazināties ar savu atkritumu apsaimniekotāju un noskaidrot, kur konkrēto priekšmetu vai vielu iespējams nodot.
Atsevišķos gadījumos iespējams pieteikt arī lielāku elektroiekārtu izvešanu.
Svarīgākais ir neatlikt šo jautājumu gadiem, līdz vecās ierīces, bundžas un pudeles aizņem veselu pagraba vai šķūņa stūri.
Trīs principi, ar kuriem sākt
Raidījuma noslēgumā Pujulis izceļ trīs vienkāršus soļus.
Vispirms saproti, kas tas ir.
Ja neesi pārliecināts, vai konkrēto priekšmetu vai vielu drīkst mest sadzīves konteinerā, vispirms noskaidro.
Nodali un nodod pareizi.
Baterijas, ķimikālijas, elektroniku un citus atsevišķi apsaimniekojamus atkritumus nevajadzētu automātiski izmest kopā ar sadzīves atkritumiem.
Nepērc vairāk, nekā nepieciešams.
Īpaši krāsas, šķīdinātājus un citas vielas ir vērts iegādāties tādā daudzumā, kādu patiešām plānots izmantot.
Bīstamo atkritumu radītā ietekme ne vienmēr ir redzama uzreiz. Viena baterija kopējā konteinerā vai viena veca ķimikāliju kanna šķūnī var šķist sīkums, taču tieši no šādiem ikdienas lēmumiem veidojas lielāka kopaina.
Turklāt pareiza atkritumu apsaimniekošana nav tikai par to, lai kaitīgās vielas nenonāktu vidē. Tā ļauj no jau saražotām precēm atgūt materiālus un izmantot tos atkārtoti, tādējādi samazinot nepieciešamību pēc jaunām izejvielām.
Tāpēc ilgtspējīgākais princips ir vienkāršs: pirkt pārdomāti, izmantot pēc iespējas pilnvērtīgāk, atkritumus atpazīt un pēc lietošanas nogādāt tiem paredzētajā vietā.
“Mainās visas papardes” ir Radio SWH un Radio SWH TV raidījumu cikls, kurā žurnālists Ainārs Rutkēvičs kopā ar nozares ekspertiem skaidro ar vidi un klimata pārmaiņām saistītus jautājumus vienkāršā un saprotamā valodā. Raidījumu ciklu līdzfinansē Vides investīciju fonds Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta ietvaros.
