Spēcīgās lietavas un plūdi Kurzemē atstājuši smagas sekas arī upēs – Stendē un Irbē konstatēts kritiski zems skābekļa daudzums un bojāgājušas zivis. Raidījumā “Zaļais stūris” LVĢMC eksperts Jānis Šīre un zinātniskā institūta “BIOR” pētnieks Haralds Plostiņš skaidro, kas izraisījis skābekļa trūkumu un kā tas ietekmē upju iemītniekus.
Šīre skaidro, ka problēmu aizsākums meklējams jau jūlija lietavās. Augsne pakāpeniski piesātinājās ar ūdeni, bet intensīvās lietavas mēneša beigās applūdināja plašas upju palienes. Siltajā laikā zem ūdens nonākusī veģetācija un citas organiskās vielas sāka intensīvi sadalīties, patērējot ūdenī esošo skābekli.
Ūdens līmenim krītoties, ar skābekli nabadzīgais ūdens no applūdušajām teritorijām pa meliorācijas sistēmām nonāca Stendes un Rindas upēs un tālāk Irbē. Valsts vides dienesta mērījumos Rindā skābekļa koncentrācija bija 5,87 miligrami litrā, savukārt Stendē – gandrīz nulle. “Attiecīgi ļoti zemas vērtības,” skaidro Šīre.
Situāciju vēl vairāk sarežģīja augstā ūdens temperatūra. Speciālists norāda, ka silts ūdens spēj saturēt mazāk skābekļa nekā auksts. Līdz ar organisko vielu sadalīšanos tas vēl vairāk veicināja skābekļa koncentrācijas samazināšanos ūdenī.
Kad zivīm sāk trūkt skābekļa?
Plostiņš skaidro, ka zivis skābekli uzņem no ūdens caur žaunām un dažādām sugām nepieciešamais tā daudzums atšķiras. Lašveidīgajām zivīm piemērotos apstākļos nepieciešami aptuveni astoņi līdz desmit miligrami skābekļa litrā, savukārt karpveidīgās zivis ir izturīgākas.
Skābekļa koncentrācijai samazinoties, zivis neiet bojā uzreiz – vispirms tās nonāk paaugstināta stresa apstākļos, mainās to pārvietošanās un barošanās. Eksperts norāda, ka lašveidīgajām zivīm slāpšana sākas, kad skābekļa koncentrācija ir aptuveni trīs miligrami litrā, bet izturīgākajām karpveidīgajām zivīm – zem aptuveni diviem miligramiem litrā.
“Skābekļa saturam, krītoties zem šī rādītāja, sākas būtiskas problēmas ar izdzīvošanu zivīm. Un, protams, ne tikai zivis, bet arī citi ūdens organismi ir briesmās,” skaidro Plostiņš.
Precīzs bojāgājušo zivju daudzums un skartā upes posma garums vēl nav zināms. Līdz ar to nav iespējams arī pateikt, cik ilgs laiks būs nepieciešams zivju un citu ūdens organismu populāciju atjaunošanai.
Vai upei iespējams palīdzēt?
Vai šādā situācijā cilvēkiem vajadzētu mēģināt mākslīgi bagātināt upes ūdeni ar skābekli? Šīre norāda, ka problēma skar ļoti plašu upju sistēmu daudzu desmitu kilometru garumā, tāpēc šādi pasākumi būtu lokāli un to efekts – ierobežots.
“Es drīzāk teiktu, ka tas vairāk ir dabisks process. Un vienkārši tas ir jāpieņem. Zivju populācijas tāpat pēc kāda laika tur atjaunosies,” norāda speciālists.
Normalizējoties ūdens plūsmai, skābekļa daudzumam upēs vajadzētu pakāpeniski atjaunoties. Tomēr, kamēr tajās turpina ieplūst ūdens no applūdušajām teritorijām, atgriešanās pie ierastajiem apstākļiem var prasīt laiku.
