Raidījumā “Mežnīca” Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošā pētniece Zane Lībiete atklāj, cik daudzveidīgs patiesībā ir mežs un cik daudz tajā vēl iespējams pētīt, piemēram, sugas meža ceļu malās, ūdens kvalitāte un cilvēka labsajūta. Sarunā viņa skaidro, vai Latvijā vispār iespējams atrast cilvēka neskartu mežu, kāpēc daba var palīdzēt mazināt stresu un ko mēs paši bieži nepamanām, dodoties mežā.
Ne tikai sēnes, ogas un koksne
Meža vērtība neaprobežojas tikai ar koksni. Tas dod gan ogas un sēnes, gan ārstniecības augus un citus zmantojamus resursus, vienlaikus piedaloties oglekļa piesaistē, ūdens un gaisa attīrīšanā. Ne mazāk svarīga ir iespēja mežā atpūsties un atgūt spēkus.
“Mūsu stresainajā laikmetā es teiktu, ka mežs ir lieliska iespēja relaksēties,” saka Lībiete, piebilstot, ka tas ļauj atjaunot savus iekšējos resursus.
Kāpēc zinātniekiem interesē meža ceļa mala?
Pirmajā brīdī ceļš mežā var šķist tikai infrastruktūra, tomēr tā mala ir saskares zona starp atšķirīgām vidēm. Tur nonāk vairāk gaismas, tāpēc var veidoties liela ziedošo augu daudzveidība. Tur var sastapt arī sugas, kas pašam mežam nav raksturīgas un drīzāk saistās ar zālājiem, tostarp atsevišķas orhidejas. Ziedošie augi savukārt nodrošina barības resursus apputeksnētājiem.
“Meža ceļa mala neaizstāj dabisko pļavu,” uzsver pētniece, piebilstot, ka ceļmalās ziedošie augi var dot savu pienesumu apputeksnētājiem.
Pats meža ceļš gan nav dabiska ekosistēmas daļa – tas fragmentē ainavu, bet vienlaikus var kļūt par pārvietošanās koridoru dažādām sugām, tostarp invazīvajām. Savukārt braukšana ar kvadricikliem vai motocikliem ārpus ceļiem bojā augsni un mežam nodara postu.
Cik “dabisks” ir Latvijas mežs?
Sarunā aktualizēts arī jautājums, vai Latvijā vēl iespējams atrast pilnīgi cilvēka neskartu mežu. Cilvēks Latvijas teritorijā dzīvojis un meža resursus izmantojis ļoti ilgi, un viņa darbības pēdas konstatētas arī īpaši aizsargātās vietās.
Lībiete ir piesardzīga ar apzīmējumu “dabisks mežs” Latvijas apstākļos un norāda, ka drīzāk var runāt par dabiskam tuvu vai vecu mežu.
Mežs kā terapija
Lībiete raidījumā stāsta, ka arvien plašāk pasaulē tiek pētīta meža un dabas ietekme uz cilvēka pašsajūtu:
“Uzturēšanās mežā – tā viennozīmīga ir terapija.”
Pētījumos tiek vērtēti izmērāmi fizioloģiskie rādītāji, piemēram, kortizola līmenis, pulss un asinsspiediens. Dažās valstīs atrašanos dabā pat iesaka kā daļu no veselības uzlabošanas un stresa mazināšanas.
Saikni ar mežu veido arī ģimenes pieredze – tas, vai vecāki bērnus veduši uz mežu, mācījuši sēņot, ogot un pamanīt apkārt notiekošo. Tāpēc Lībiete mudina šo pieredzi dot arī nākamajai paaudzei.
Ieraudzīt mežu, ne tikai kokus
Pēc Lībietes domām, ekosistēmu pētniecībā nepietiek koncentrēties uz vienu elementu – jāredz, kā savstarpēji saistīti augsnes organismi, sēnes, augi, koki, dzīvnieki un cilvēks. Arī katram cilvēkam mežs var nozīmēt ko atšķirīgu: pētniekam tas stāsta par procesiem, gleznotājam – par ainavu, mūziķim – par skaņām, bet vēl kādam glabā bērnības atmiņas.
“Ir vienkārši jāiet un jāklausās tie stāsti,” saka Lībiete, aicinot mežā doties ar atvērtu prātu, ausīm un sirdi. Savukārt, lai kaut ko patiešām sadzirdētu, reizēm nepieciešams arī apklust. Kā saka pētniece – ja gribam dzirdēt putnus, vēju kokos un to, “kā mežs elpo”, kādu brīdi mežā jābūt klusiem.
“Mežnīca” ir Radio SWH TV, Radio SWH LV un Radio SWH Rock raidījumu cikls, kurā žurnālists Ainārs Rutkēvičs kopā ar nozares ekspertiem apkopo meža nozares aktualitātes. Raidījuma ciklu finansē Meža attīstības fonds. Par raidījuma saturu atbild AS “Radio SWH”.
