Vētra pārbauda gatavību krīzei, graudu audzētāji cīnās ar slimībām un mainīgu tirgu, bet Latvijas ūdeņos redzamas gan dabas stihiju, gan cilvēku atstātās pēdas. Raidījumā “Zaļais stūris” Māris Olte ar uzņēmēju un lauksaimniecības produkcijas tirgotāju Gati Auziņu pārrunā šīs vasaras aktualitātes un to, ko no tām varam mācīties.
Vētra pāriet, bet jautājumi paliek
Nesenās vētras laikā daudzviet lielākā problēma nebija tikai kritušie koki vai pazudusī elektrība. Cilvēki palika arī bez mobilajiem sakariem un līdz ar to – bez informācijas par notiekošo. Auziņš uzskata, ka tieši neziņa krīzes situāciju padara vēl smagāku.
“Izrādās, ne jau pati vētra, bet komunikācija. Cilvēkiem visvairāk bailes bija no tā, ka viņi ir neziņā – kas būs, kas notiek, ko darīt un uz kuru pusi griezties.”
Kā veiksmīgākus piemērus viņš min Jelgavu un Jēkabpili, kur, viņaprāt, komunikācija ar iedzīvotājiem bijusi veiksmīgāka, savukārt kritiskāk vērtē situāciju Ogres pusē. Saruna liek uzdot arī plašāku jautājumu – kas notiktu, ja sakaru un elektrības nebūtu nevis dažas stundas, bet vairākas dienas?
“Mums visiem kardināli jāpārskata mūsu pieeja šādām situācijām,” secina Auziņš. Ģenerators, alternatīva iespēja pagatavot ēdienu un citas elementāras rezerves var palīdzēt situācijā, kad elektrības un sakaru nav ilgāku laiku un uz tūlītēju dienestu palīdzību nevar paļauties.
Raža ir, bet ar to vien nepietiek
Kamēr vētra pārbauda infrastruktūru, Latvijas laukos turpinās ražas novākšana. Auziņš pašreizējo graudu ražu kopumā vērtē kā apmierinošu, bet cenu situāciju ietekmē notikumi Melnās jūras reģionā. Krievijas un Ukrainas ostu infrastruktūras apdraudējums sarežģī graudu eksportu un atbalsojas arī pasaules cenās.
Taču zemniekiem jāskatās ne tikai uz cenu. Atsevišķos laukos problēmas radījušas graudaugu slimības, tostarp fuzarioze un septorioze. Fuzariozes skartajos graudos var veidoties mikotoksīni, kas var ierobežot to tālāku izmantošanu un realizāciju.
Auziņš mudina lielāku uzmanību pievērst arī sēklas materiāla izvēlei un atjaunošanai.
“Pirmā apdrošināšanas polise tev ir pareizas sēklas izvēle.”
Viņš mudina vairāk domāt par modernāku šķirņu izvēli, īpaši pievēršot uzmanību noturībai pret slimībām un ārējiem apstākļiem. Rudziem gan ir atsevišķs stāsts – ja vēlamies saglabāt tradicionālās rupjmaizes īpašības, nozīme joprojām ir līnijšķirnēm.
Arī sējumu apdrošināšana kļūst arvien aktuālāka, laikapstākļiem kļūstot neparedzamākiem. Sistēma Latvijā vēl attīstās, un Auziņš atzīst, ka nereti tieši zemniekam nākas samaksāt par tās nepilnībām: “Bieži vien šī skola maksā naudu tikai zemniekam.” Tomēr ilgtermiņā risku apdrošināšana varētu mazināt nepieciešamību dabas stihiju radītos zaudējumus kompensēt no valsts līdzekļiem.
Auziņš mudina skatīties arī ārpus ierastajiem kviešiem un miežiem. Lini, sinepes un sarkanais āboliņš ir dažas no kultūrām, kurām, viņaprāt, tirgū var būt sava niša.
Pārmaiņas jūt arī Latvijas ūdeņi
Mainīgie laikapstākļi skar ne tikai laukus. Raidījumā Olte atgriežas pie Irbes upes, kur pēc intensīvajiem lietiem un teritoriju applūšanas bija konstatēts kritiski zems izšķīdušā skābekļa līmenis, kas apdraudēja ūdens organismus. Sarunā aktualizēts arī jautājums, kam šādos gadījumos būtu jāizvērtē notikušais un jāseko upes atjaunošanās procesam.
Savukārt Kaņiera ezerā uzmanība pievērsta cilvēku atstātajam piesārņojumam – ar magnētiem no ūdens tiek meklēti un izcelti metāla priekšmeti. Vienlaikus sarunā tiek atgādināts, ka Latvijas ūdeņos iespējams atrast arī kara laika munīciju, tāpēc ar aizdomīgiem atradumiem jārīkojas piesardzīgi.
Vētra, problēmas laukos un pārmaiņas ūdeņos katra prasa atšķirīgus risinājumus, taču Auziņa un Oltes sarunā atkārtojas viena doma – daudz ko nevaram paredzēt, toties varam laikus domāt par to, kā rīkosimies, kad ierastā kārtība vairs nedarbojas.
