Aizvadītās nedēļas nogales spēcīgā vētra daudziem Latvijas iedzīvotājiem lika praksē pārliecināties, ko nozīmē palikt bez elektrības, ūdens vai sakariem. Taču cik daudz krīzē varam gaidīt no dienestiem un kam jābūt gataviem pašiem? Raidījumā “Redzeslokā: Sabiedrība” Latgaliešu kultūras biedrības valdes priekšsēdētāja Ilga Šuplinska uzsver – civilā aizsardzība sākas arī ar paša cilvēka spēju rīkoties brīdī, kad ierastā ikdiena pārstāj darboties.
Šuplinskas ģimene vētras sekas izjutusi ļoti tieši – viņas mammai pie Baltkrievijas robežas elektrība pazudusi 22. augustā un vēl vairākas dienas nav bijusi atjaunota. Ar elektrības, sakaru un ūdensapgādes problēmām saskārušies arī citi Latgales iedzīvotāji.
Tomēr vētra parādījusi arī to, kas krīzes situācijā darbojas veiksmīgi. Šuplinska īpaši izceļ dienestu sadarbību – sākoties pirmajiem izsaukumiem, pašvaldības, VUGD, Zemessardze un par elektroapgādi un ūdensapgādi atbildīgie dienesti koordinējuši rīcību un centušies novirzīt spēkus tur, kur palīdzība bijusi nepieciešama visvairāk.
Taču plašas krīzes gadījumā dienestu iespējas nav neierobežotas – tieši tāpēc, pēc Šuplinskas teiktā, izšķiroša kļūst arī pašu cilvēku gatavība un spēja iesaistīties.
Krīzē nepietiek tikai gaidīt palīdzību
Viena no būtiskākajām mācībām, pēc Šuplinskas domām, ir personīgā atbildība. Jau pirms vētras iespējams novākt vai nostiprināt priekšmetus, ko var aiznest vējš, nenovietot automašīnas zem kokiem un pārdomāt, kas notiks sliktākajā scenārijā.
“Cilvēks tīri praktiski vienkārši padomā – kas būtu, ja būtu vissliktākais. Nevis tāpēc, ka viņš gaidīs ugunsdzēsējus, bet tāpēc, ka viņš pats būs sagatavojies,” viņa uzsver.
Tikpat būtiska ir gatavība ilgākam elektrības vai ūdens pārrāvumam. Mājās jābūt dzeramā ūdens rezervei, nepieciešamajiem medikamentiem un pirmās palīdzības piederumiem, bet krīzē nozīmīgs informācijas avots var kļūt arī radio. Ilgstošu elektrības pārrāvumu gadījumā būtisks var kļūt arī ģenerators.
“Mazāk tādu psiholoģisku ažiotāžu, bet vairāk sadarbības.”
Gatavība nenozīmē tikai krājumus. Šuplinska uzsver arī spēju krīzes laikā atšķirt uzticamu informāciju no sociālajos tīklos saceltas ažiotāžas – pierobežā biedrība ar iedzīvotājiem runā gan par viltusziņu atpazīšanu, gan kiberdrošību.
“Cilvēkam krīzes situācijā ir jāizvēlas, kas viņš būs, kāda ir viņa loma,” saka Šuplinska. Karavīram vai zemessargam būs viens rīcības plāns, brīvprātīgajam – cits, bet cilvēkam, kuram objektīvu apstākļu dēļ nepieciešama evakuācija, – vēl cits.
“Pierobeža ir izdzīvošanas režīmā”
Īpaši skaudri gatavības jautājumi redzami Latgales pierobežā. Šuplinska kopā ar Latgaliešu kultūras biedrību iepriekšējos divus gadus apmeklējusi pierobežas kopienas un skolas Ludzas, Krāslavas un Rēzeknes novadā, runājot ar iedzīvotājiem par medijpratību, dezinformāciju, kiberdrošību un 72 stundu gatavību.
Šuplinska norāda, ka daļai pierobežas iedzīvotāju krīzes apstākļiem līdzīga realitāte nav nekas jauns – ikdienu tur sarežģī ierobežota piekļuve aptiekām, degvielas uzpildes stacijām, medicīniskajai palīdzībai, pārtikai un sabiedriskajam transportam.
“Pierobeža ir izdzīvošanas režīmā.”
Kā piemēru Šuplinska min Pasieni – ciemu netālu no Baltkrievijas robežas, kur sabiedriskā transporta iespējas ir ļoti ierobežotas. Vietējie tādēļ jau pieraduši daudz ko nodrošināt pašu spēkiem vai sadarboties ar kaimiņiem. “Principā var teikt, ka viņiem šī krīze ir iestājusies jau kādu ilgāku laiku,” viņa raksturo situāciju.
Taču ar pašu cilvēku gatavību vien nepietiek – Šuplinska problēmas saskata arī komunikācijā starp sabiedrību un civilās aizsardzības struktūrām. Daudzi iedzīvotāji nezina, kas ir civilās aizsardzības komisija, kur to meklēt un ar ko tā nodarbojas. Viņasprāt, komisijām pašām aktīvāk jārunā ar cilvēkiem: “Ejiet pie cilvēkiem. Stāstiet, ko jūs varat izdarīt, ko jūs nevarat, kur jums vajag viņu palīdzību.”
Krīzē izšķiroša var būt uzticēšanās
Plašas krīzes gadījumā ar profesionālo dienestu spēkiem vien var nepietikt, tādēļ svarīgas kļūst vietējās kopienas un cilvēku savstarpējā uzticēšanās. Tieši šeit Šuplinska saskata vēl vienu problēmu – cilvēki arvien mazāk uzticas ne tikai institūcijām, bet arī cits citam.
Tāpēc ciematos būtiski atrast tā dēvētos atslēgas cilvēkus – vietējos, kuriem citi uzticas un kuri spēj ātri izplatīt informāciju un mobilizēt apkārtējos. “Tas ne vienmēr ir pašvaldības vecākais un ne vienmēr skolas direktors. Iespējams, tas ir Jānis vai Pēteris, vai Anniņa, kas vienkārši visu dienu ir pa ciematu. Viņi zina visu un pārzina visu,” saka Šuplinska.
Palīdzēt var arī vietējās saziņas grupas, kurās krīzes gadījumā iespējams ātri nodot informāciju un saprast, kam nepieciešama palīdzība. Taču pāri visam Šuplinska aicina saglabāt spēju kritiski izvērtēt situāciju un neļauties katrai sociālajos tīklos saceltajai ažiotāžai. “Pats svarīgākais – domājam, neizslēdzam domāšanu,” viņa uzsver.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma “Redzeslokā: Sabiedrība” saturu atbild AS “Radio SWH”.
