Vārdi “bīstamie atkritumi” bieži asociējas ar rūpnīcām, ķimikāliju mucām un vielām, ar kurām ikdienā nesaskaramies. Taču pietiek ieskatīties mājas atvilktnēs, aptieciņā, garāžā vai plauktā pēc pēdējā remonta, lai atrastu baterijas, vecus medikamentus, krāsu un šķīdinātāju pārpalikumus, aerosolus vai nolietotas elektroierīces.
Ne viss, kas jānodod atsevišķi no sadzīves atkritumiem, juridiski ir bīstamais atkritums. Tomēr mājsaimniecībā ir virkne lietu, kurām pēc lietošanas nepieciešams īpašs nodošanas ceļš, lai tajās esošās vielas nenonāktu vidē, bet izmantojamie materiāli varētu atgriezties apritē.
Radio SWH TV raidījumā “Mainās visas papardes” par bīstamajiem un citiem atsevišķi apsaimniekojamiem atkritumiem stāsta vides eksperte Līga Stokmane-Blaua. Viņas galvenais vēstījums ir vienkāršs – nav jābaidās no visa, kas atrodas mājās, bet ir vērts zināt, ko darīt ar lietām tad, kad tās savu laiku ir nokalpojušas.
Kas īsti ir bīstamais atkritums?
Stokmane-Blaua skaidro, ka bīstamie atkritumi ir vielas vai priekšmeti, kas noteiktos apstākļos var būt toksiski, kodīgi, sprādzienbīstami vai saturēt cilvēkam un videi kaitīgas vielas.
Mājsaimniecībā tie var būt dažādu krāsu, laku un šķīdinātāju pārpalikumi, aerosoli, stipra sadzīves ķīmija, baterijas, automašīnu šķidrumi un eļļas, kā arī azbestu saturoši būvmateriāli.
Atsevišķi jādomā arī par nolietotām elektroiekārtām. Ne katra elektroierīce pati par sevi ir bīstams atkritums, tomēr pēc kalpošanas laika beigām to nevajadzētu automātiski izmest kopā ar sadzīves atkritumiem.
Elektroiekārtās ir dažādi materiāli, kurus iespējams atgūt, bet nepareizi bojājot vai saspiežot atsevišķas to sastāvdaļas var rasties arī drošības riski.
Sāc ar baterijām
Baterijas ir viens no visbiežāk sastopamajiem problemātiskajiem atkritumiem mājās. Stokmane-Blaua norāda, ka tās var saturēt dažādus metālus un ķīmiskas vielas, kas, baterijai bojājoties un nonākot vidē, var nokļūt augsnē un ūdenī.
Īpašs risks saistīts ar litija baterijām, kas atrodamas daudzās elektroniskajās ierīcēs un arī elektroniskajās cigaretēs.
Ja šāda baterija nonāk kopējā atkritumu plūsmā un tiek saspiesta vai mehāniski bojāta, tā var aizdegties. Tādēļ baterijas un ierīces ar tajās iebūvētām baterijām nevajadzētu mest parastajā sadzīves atkritumu konteinerā.
Stokmane-Blaua arī neiesaka mājās gadiem krāt lielu daudzumu izlietotu bateriju. Ar laiku tās var sākt bojāties vai tecēt, tāpēc daudz vienkāršāk ir tās regulāri nogādāt savākšanas vietā.
Veca elektroierīce var būt resurss
Nolietotās elektroierīcēs ir plastmasa, metāli un citas sastāvdaļas, kuras iespējams atgūt un izmantot atkārtoti.
Stokmane-Blaua kā piemēru min telefonus un citas elektroniskās ierīces, kurās nelielā daudzumā ir arī vērtīgi metāli.
Jo vairāk materiālu izdodas atgūt no jau saražotām ierīcēm, jo mazāka ir nepieciešamība iegūt jaunus resursus.
Taču pirms ierīci nodot pārstrādei, ir vērts uzdot vēl vienu jautājumu – vai tā tiešām savu laiku ir nokalpojusi? Ja ierīci iespējams salabot vai nodot tālāk citam lietotājam, tās dzīves pagarināšana var būt labāks risinājums nekā tūlītēja pārvēršana atkritumos.
Vecās zāles nevajag skalot kanalizācijā
Atsevišķa kategorija ir nederīgie vai nevajadzīgie medikamenti.
Stokmane-Blaua īpaši uzsver – zāles nevajadzētu noskalot tualetes podā vai izlietnē. Šādā veidā medikamentu sastāvā esošās vielas var nonākt notekūdeņos un tālāk apkārtējā vidē.
Viņa kā vienu no piemēriem min antibiotikas un norāda uz risku, ka šo vielu nonākšana vidē var veicināt antibiotiku rezistences problēmu.
Nederīgos medikamentus iespējams nodot aptiekās, taču pirms tam vērts noskaidrot, vai konkrētā aptieka tos pieņem.
Galvenais princips ir vienkāršs – vecās zāles nevajadzētu ne noskalot kanalizācijā, ne bez apdomāšanas izmest kopā ar sadzīves atkritumiem.
Pēc remonta vispirms padomā, ko vēl var izmantot
Remonts ir viens no brīžiem, kad mājsaimniecībā var rasties vairāk problemātisku atkritumu nekā parasti.
Pāri paliek krāsa, laka, šķīdinātāji, aerosoli, montāžas putas un citi materiāli. Daļai no tiem uz iepakojuma redzamas bīstamības piktogrammas, kas norāda uz konkrētā produkta īpašībām.
Šādas vielas nevajadzētu vienkārši izliet kanalizācijā vai sadedzināt.
Tomēr pareiza atkritumu apsaimniekošana sākas vēl pirms nodošanas. Ja kvalitatīvs materiāls ir palicis pāri un to iespējams izmantot citā remontā, nav nepieciešams to uzreiz pārvērst par atkritumu.
Vēl labāk – jau pirkuma brīdī aprēķināt nepieciešamo daudzumu pēc iespējas precīzāk. Mazāk lieki nopirkta nozīmē mazāk iztērētas naudas, mazāk izmantotu resursu un mazāk atkritumu, par kuriem vēlāk jādomā.
Sadedzināt nenozīmē atbrīvoties
Atsevišķa problēma ir mēģinājumi no atkritumiem atbrīvoties, tos sadedzinot krāsnī vai ugunskurā.
Stokmane-Blaua norāda, ka šādā veidā cilvēki mēdz mēģināt atbrīvoties no riepām, plastmasas, lietotām eļļām un citiem materiāliem.
Taču atkritums pēc sadedzināšanas vienkārši nepazūd. Degšanas rezultātā vielas var nonākt gaisā un apkārtējā vidē, bet neatbilstošu materiālu dedzināšana var radīt arī ugunsdrošības riskus.
Tas pats attiecas uz atkritumu aizvešanu uz mežu vai nomaļu vietu – problēma netiek atrisināta, tā vienkārši tiek pārvietota citur.
Spuldze nav vienkārši stikls
Arī spuldžu šķirošana var būt mulsinoša. Dažādu veidu spuldzēm nepieciešama atšķirīga apsaimniekošana, un tās nevajadzētu automātiski mest stikla iepakojuma konteinerā tikai tāpēc, ka ārējā daļa izgatavota no stikla.
Atsevišķu veidu spuldzes satur vielas vai elektroniskas komponentes, kuru dēļ tās jānodod speciāli paredzētā savākšanas sistēmā.
Ja nav skaidrs, kur konkrēto spuldzi likt, drošākais risinājums ir noskaidrot to pie sava atkritumu apsaimniekotāja.
Kur ko nodot?
Vienas universālas kastes visiem mājsaimniecības problemātiskajiem atkritumiem nav, jo dažādiem atkritumu veidiem ir atšķirīgi nodošanas ceļi.
Baterijas un daļu nelielo elektroierīču daudzviet iespējams nodot tirdzniecības vietās izvietotajos savākšanas konteineros. Lielākas elektroiekārtas var nogādāt šķirošanas laukumos vai noskaidrot izvešanas iespējas pie sava atkritumu apsaimniekotāja.
Medikamentus iespējams nodot aptiekās, savukārt krāsu, šķīdinātāju un citu remonta ķimikāliju nodošanas iespējas jāmeklē šķirošanas laukumos un pie konkrētā atkritumu apsaimniekotāja.
Arī būvniecības atkritumiem, tostarp azbestu saturošam šīferim, nepieciešams atbilstošs nodošanas veids.
Praktiskākais risinājums ir noskaidrot, kurš atkritumu apsaimniekotājs apkalpo konkrēto dzīvesvietu, un tā mājaslapā vai klientu apkalpošanā pārbaudīt konkrētā atkrituma nodošanas iespējas.
Pareiza nodošana ir tikai pēdējais solis
Bīstamo un citu problemātisko atkritumu jautājumu nevajadzētu sākt tikai pie šķirošanas konteinera.
Pirmais jautājums ir – vai šo lietu vispār nepieciešams pirkt? Otrais – vai to iespējams izmantot ilgāk, salabot vai nodot citam? Un tikai tad, kad priekšmets patiešām savu laiku ir nokalpojis, jādomā par pareizo nodošanas ceļu.
Stokmane-Blaua kā piemēru min arī lietu bibliotēkas, kurās iespējams uz laiku aizņemties reti nepieciešamus priekšmetus – piemēram, urbi vai kādu virtuves ierīci – tā vietā, lai katrs cilvēks to iegādātos savam plauktam.
Tas pagarina jau saražotu lietu izmantošanu un samazina gan nepieciešamību pēc jauniem resursiem, gan nākotnē radīto atkritumu daudzumu.
Ko vari izdarīt jau šodien?
Ja pēc visa uzskaitītā šķiet, ka mājās pēkšņi atklāts vesels problemātisko atkritumu krājums, nav nepieciešams vienā dienā pārmeklēt visus skapjus un šķūņus.
Stokmane-Blaua iesaka sākt ar vienu pavisam vienkāršu lietu – baterijām.
Atver bateriju atvilktni. Savāc izlietotās baterijas un nākamajā reizē, dodoties uz veikalu vai citu vietu, kur atrodas to savākšanas kaste, paņem tās līdzi.
Pēc tam vari pārskatīt aptieciņu, veco elektroniku vai pēc remonta palikušās vielas un pa vienai kategorijai noskaidrot pareizo nodošanas vietu.
Tas labi raksturo arī plašāku ilgtspējas principu – nav nepieciešams vienā dienā mainīt visu savu dzīvi. Var sākt ar vienu mazu, konkrētu izvēli.
Pirkt pārdomātāk, izmantot ilgāk un tikai tad, kad lieta patiešām nokalpojusi, nodot to pareizi. Jo mazāk problemātisku atkritumu radām un jo vairāk tajos esošo materiālu izdodas atgriezt apritē, jo mazāka ir mūsu ikdienas izvēļu radītā slodze apkārtējai videi.
“Mainās visas papardes” ir Radio SWH un Radio SWH TV raidījumu cikls, kurā žurnālists Ainārs Rutkēvičs kopā ar nozares ekspertiem skaidro ar vidi un klimata pārmaiņām saistītus jautājumus vienkāršā un saprotamā valodā. Raidījumu ciklu līdzfinansē Vides investīciju fonds Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta ietvaros.
