Reiz viņa gribēja atbrīvoties no akordeona, bet tagad vada radio raidījumu un kopā ar domubiedriem pulcē simtiem cilvēku skrējienos. Raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” pie Jāņa Šipkēvica viesojas “Radio SWH” dienas ētera balss un “Tavs labākais laiks” vadītāja Madara Kivkucāne, kura atklāti stāsta par savām Latgales saknēm, nonākšanu radio un nerimstošo vēlmi darboties.
Akordeons, nepiepildīts sapnis un neparasta debija radio
“Radio SWH” komandai Madara pievienojās 15. maijā, turklāt visai neparastā veidā – radio dzimšanas dienas svinībās kolēģus pārsteidza, izlecot no milzīgas tortes. “Man trakas idejas patīk, un es uzreiz teicu jā,” viņa smejas, atceroties savu debiju. Pirms tam gan bijis satraukums par kolēģu reakciju, taču uzņemšana izrādījusies sirsnīga. “Es šeit jūtos kā mājās,” atzīst Madara.
Viņas bērnība aizritējusi Balvu pusē, kur joprojām ir vecāku mājas. Mūzikas skolā Madara vēlējusies spēlēt klavieres, taču to vietā nācies apgūt akordeonu. Sākumā instruments nepavisam nav paticis – tik ļoti, ka reiz pat radusies doma to iemainīt pret kaut ko citu Freda un Ufo vadītajā “Radio SWH” spēlē. Mamma gan šo ieceri nav atbalstījusi. Tagad gan attieksme ir pavisam cita. “Man akordeons ļoti patīk,” viņa atzīst, piebilstot, ka saldsērīgos brīžos to joprojām mēdz uzspēlēt.
Savulaik Madara sapņojusi arī par aktrises profesiju, taču gadā, kad absolvēja vidusskolu, aktieru kursā uzņemšana nenotika. Pēc tēva ieteikuma viņa izvēlējusies studēt ekonomiku, bet vēlāk sākusi strādāt reklāmas un mediju aģentūrā. Šajā darbā viņas ceļi jau krustojušies ar “Radio SWH”, lai gan tolaik vēl ne kā ētera vadītājai.
Madara atceras, ka arī viņas tēvs vienmēr daudz strādājis. Šāda attieksme pret darbu raksturīga arī viņai pašai: “Es stipri labāk jūtos, kaut ko darot, nekā nedarot.” Pat atvaļinājumos reizēm gribas ātrāk atgriezties ierastajā ritmā. “Droši vien es esmu vienīgais cilvēks, kuram, sēžot pie jūras, ir tā kā maķenīt skumji,” viņa piebilst.
Skrējiens, kurā neviens nevar izlikties
Enerģiju Madara iegulda arī kustībā “RUN & RAVE” – kopskrējienos, kuros sportošana apvienota ar dīdžeja mūziku. Kopā ar domubiedriem Baibu Iškrovu un Jāni Viškeru viņa šo ideju īstenojusi Latvijā. Pirmajā skrējienā piedalījušies aptuveni 300 cilvēku, bet nākamajos pasākumos dalībnieku skaits ievērojami pieaudzis.
Kamēr simtiem cilvēku skrien mūzikas ritmā, viņa tos pavada pie dīdžeja pults uz braucošas platformas. Taču šie pasākumi nozīmē ko vairāk par sportošanu. “Neviens nevar izlikties par kaut ko, kas tu neesi,” viņa saka, uzsverot, ka skrējienā pazūd ikdienas lomas un atšķirības starp cilvēkiem.
“Tas, ka tur tādi lieli, mazi, bagāti un mazāk bagāti, un lieli vīri un mazāki čiekuri kopā skrien, tas rada ļoti spēcīgu vienotības sajūtu,” viņa stāsta, papildinot, ka kustības prieku ir grūti salīdzināt ar jebko citu.
Aiz dzīvesprieka slēpjas arī nostalģija
Taču aiz Madaras dzīvesprieka un enerģijas ir arī nostalģija un saldsērīgums, ko apkārtējie ne vienmēr pamana. “Es pēc dabas esmu ļoti pozitīva, un daudziem vispār liekas, ka es nekad neskumstu,” viņa atzīst. Tieši mūzikā Madara rod vietu gan priekam, gan skumjām.
Īpašas atmiņas viņai saistās ar laiku korī “Vēja balsis”. Kādā koncertā Latvijas Universitātes Lielajā aulā kora dziedājums līdz asarām aizkustinājis toreizējo Valsts prezidentu Raimondu Vējoni. Redzot viņa reakciju, apraudājušās arī pašas dziedātājas. Vēlāk par šo notikumu pat tapis raksts ar virsrakstu “Meitenes, kas saraudināja prezidentu”.
Ar savām Latgales saknēm Madara ļoti lepojas. Viņa uzaugusi Vīksnas ciemā Balvu pusē un atzīst, ka latgaliešu valodu labi saprot, lai gan runāšana tik raiti nevedas. Nesen gan radies negaidīts izaicinājums – Kristaps Rasims piedāvājis viņai ierunāt pasaku latgaliski. Lasot vakaros pasakas savam dēlam, Madara ne reizi vien iedomājusies, cik jauki būtu pašai kādu ierunāt, tāpēc piedāvājumam piekritusi.
Runājot par to, ko latviešiem svarīgi saglabāt un nodot nākamajām paaudzēm, Madara izceļ savstarpējo tuvību, mīlestību pret dabu un dziedāšanas tradīciju. Viņa ir pārliecināta, ka arī mazai tautai ir spēks paveikt lielas lietas:
“Mēs bieži runājam par to, ka mēs esam maziņi un ko tad mēs, bet man ir tāda sajūta iekšā – kurš tad cits, ja ne mēs?”
