Skatītājam teātra izrāde beidzas līdz ar aplausiem. Viņš dodas mājās ar iespaidiem un pārdomām, bet aizkulisēs paliek arī daudz materiālāka daļa: kostīmi, scenogrāfija, drukāti materiāli un tehniskais aprīkojums. Lai izrāde notiktu, nepieciešama arī elektrība, siltums un transports.
Tāpēc jautājums par teātra ietekmi uz vidi nav tikai par to, kur pēc pēdējās izrādes nonāk dekorācijas. Tas sākas daudz agrāk, jau brīdī, kad iestudējums tiek plānots un tiek pieņemti lēmumi par materiāliem, izrādes mūžu, pārvadāšanu un to, ko iespējams izmantot atkārtoti.
Radio SWH TV raidījumā “Mainās visas papardes” Ģertrūdes ielas teātra producente Maija Pavlova skaidro, kā ilgtspējas principus iespējams ienest teātra ikdienā, nezaudējot māksliniecisko brīvību. Viņa uzsver, ka nav viena risinājuma, kas derētu visiem, taču daudz ko iespējams mainīt ar pārdomātiem organizācijas paradumiem.
Izrāde beidzas, bet materiālu mūžam nav jābeidzas
Lineārā modelī konkrētai izrādei tiek radīti kostīmi un scenogrāfija, iestudējums tiek spēlēts, bet pēc tā mūža beigām liela daļa izmantoto materiālu vairs nav vajadzīga. Pavlova skaidro, ka ilgtspējīgākā pieejā mērķis ir šo materiālu dzīvi pēc iespējas pagarināt, pāršujot kostīmus, pārveidojot scenogrāfiju, aizdodot priekšmetus vai izmantojot tos citos iestudējumos.
Daudzas šādas prakses Latvijas teātros jau tiek izmantotas. Pavlova norāda, ka ierobežotāki budžeti salīdzinājumā ar daļu Rietumeiropas teātru gadiem mudinājuši strādāt taupīgi. Notiek lietu pāršūšana, iznomāšana, atdošana citiem un savstarpēja apmaiņa. Tas, kas ilgtspējas diskusijās šobrīd tiek formulēts kā vēlama prakse, teātros nereti jau sen ir ikdiena.
Nākamais solis ir padarīt šo atkārtoto izmantošanu vienkāršāku. Pavlova kā piemēru min Latvijas Nacionālā teātra noliktavas digitalizēšanu. Ja mākslinieks var attālināti redzēt, kas jau atrodas noliktavā, ir vieglāk atrast esošu priekšmetu un izmantot to jaunā darbā, nevis automātiski radīt vai iegādāties kaut ko jaunu.
Ilgtspēja nenozīmē atteikties no radošuma
Viens no stereotipiem, ko Pavlova min saistībā ar ilgtspējīgu mākslu, ir priekšstats, ka tad viss jāveido no vecām mantām un rezultātam neizbēgami jāizskatās pēc “atkritumu estētikas”. Viņasprāt, tas ir pārpratums. Ierobežojums var kļūt par māksliniecisku uzdevumu un likt meklēt risinājumus, kas citādi, iespējams, nemaz nerastos.
Tas attiecas arī uz materiālu izmaksām. Ģertrūdes ielas teātrī, plānojot iestudējumu, tiek mēģināts prioritāti dot cilvēku darbam, bet materiālu daļā meklēt iespējas aizņemties, pārveidot vai izmantot jau pieejamo. Pavlova uzsver, ka ierobežojumiem nevajadzētu būt uz cilvēku veselības un labklājības rēķina, taču citās jomās tie var veicināt radošumu.
Ilgtspēju iespējams iestrādāt arī pašā izrādes koncepcijā. Viens no piemēriem ir domāt par iestudējuma ilgāku mūžu, lai ieguldītie resursi kalpotu pēc iespējas vairāk izrāžu un skatītāju. Ja paredzētas viesizrādes, jau scenogrāfijas veidošanas laikā iespējams domāt, cik viegli to būs pārvadāt un izmantot citā vietā.
Ne tikai dekorācijas: arī enerģija un ceļošana
Uz jautājumu, kas teātrī rada vislielāko ietekmi uz vidi, Pavlova nedod vienu universālu atbildi. Katrs teātris ir atšķirīgs. Vēsturiskā ēkā nozīmīga daļa resursu var aiziet apkurei un citiem enerģijas patēriņiem, kamēr citā organizācijā lielāka uzmanība var būt nepieciešama materiālu izmantošanai vai transportam.
Tāpēc viens no pirmajiem soļiem ir saprast savu situāciju. Pavlova stāsta par Green Stage projektā izveidotu organizācijas pašnovērtējuma rīku, kas ļauj noteikt aktuālākās problēmas un pēc tam tās sadalīt mazākos, praktiski risināmos uzdevumos. Viņasprāt, nav vienas maģiskas darbības, pēc kuras teātris pēkšņi kļūst ilgtspējīgs. Ilgtspējai jāparādās dažādās organizācijas darbības jomās.
Tas attiecas arī uz viesizrādēm. No ceļošanas teātris nevar pilnībā atteikties, taču iespējams meklēt taupīgākus risinājumus. Pavlova min sadarbību ar Lietuvas un Igaunijas kolēģiem, kad cilvēki ceļojuši kopā vienā autobusā, nevis katrs savā automašīnā. Braucot uz Viļņu vai Tallinu, priekšroka tiek dota sabiedriskajam transportam, nevis lidojumam. Tie ir šķietami mazi lēmumi, taču tie atkārtojas un summējas.
Vispirms jāsaprot, ko iespējams mainīt savā ikdienā
Viens no Pavlovas piemēriem par materiālu dzīves turpinājumu ir Ģertrūdes ielas teātra izrāde “Malkas ceļi”. Pēc izrādē izmantotā koka skaldīšanas paliek pāri materiāls, ko kolēģi mēdz paņemt izmantošanai dārzos. Savukārt pēc viesizrādes Edinburgā festivāla mākslinieciskā vadītāja daļu no pāri palikušā izmantojusi, lai mājās izveidotu galdiņu.
Šis piemērs labi parāda principu, kas atkārtojas visā sarunā: pirms kaut ko izmest, vērts pajautāt, vai materiāls savu dzīvi tiešām ir beidzis. Līdzīgi iespējams domāt par kostīmu, scenogrāfijas konstrukciju, noliktavā esošu priekšmetu vai jau izveidotu izrādi. Pavlova atgādina, ka atkārtota lietošana nav nekas pilnīgi jauns. Arī agrāk sabiedrībā lietas tika izmantotas ilgāk, pārtaisītas un taupītas.
Vienlaikus teātra radīto ietekmi nevar vērtēt tikai pēc tā, cik kilogramu materiālu pēc izrādes palicis pāri. Pavlova runā arī par mākslas “rokas nospiedumu”, proti, par pieredzi, ko izrāde atstāj cilvēkā. Teātra uzdevums ir radīt kaut ko tādu, pie kā skatītājs domās atgriežas arī vēlāk un kas var viņā kaut ko mainīt.
Ilgtspējīgāks teātris tāpēc nenozīmē radīt mākslu bez resursiem. Tas nozīmē apzināties, kādi resursi tiek izmantoti, pagarināt materiālu un iestudējumu mūžu, izvērtēt transportu un enerģijas patēriņu un sākt ar tām lietām, ko konkrētā organizācija reāli var mainīt.
Arī šajā ziņā teātris neatšķiras no mūsu ikdienas. Neviens atsevišķs lēmums neatrisina visas vides problēmas, taču izvēle izmantot lietu ilgāk, aizņemties to, pārveidot vai nepirkt jaunu ir daļa no plašāka paradumu kopuma. Tieši šādi lēmumi nosaka, cik daudz resursu patērējam un kas paliek pāri pēc tam, kad savu sākotnējo ieceri esam īstenojuši.
“Mainās visas papardes” ir Radio SWH un Radio SWH TV raidījumu cikls, kurā žurnālists Ainārs Rutkēvičs kopā ar nozares ekspertiem skaidro ar vidi un klimata pārmaiņām saistītus jautājumus vienkāršā un saprotamā valodā. Raidījumu ciklu līdzfinansē Vides investīciju fonds Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta ietvaros.




