Vecāku šķiršanās ir pamatīgs trieciens ne tikai pašiem pieaugušajiem, bet arī bērnam. Raidījumā “Pietura vecākiem” treneri no “Centra ZIN” Inga Oliņa un Georgs Rubenis skaidro, kāpēc ir svarīgi saprast, izrunāt un pat varbūt “uzlikt uz papīra” vairākus jautājumus, kas skar ne tikai pašus, bet arī bērnu.
“Ko darīt, ja katrā mājā pēc šķiršanās ir pilnīgi atšķirīgas dienas kārtības un pilnīgi citi noteikumi, robežas? Vecākiem tagad būtu obligāti jāvienojas par vienu sistēmu, vienotu audzināšanu, vienotu modeli?” aizdomājas Rubenis. “Lojalitātes koncepts rodas jau sākotnēji, iespējams, jau šķiršanās procesā,” skaidro Oliņa.
“Visbūtiskākais ir, cik veiksmīgi mēs varam – viens, savā starpā ar partneri vienoties. Tā kā mēs vēlam to labāko, izdomājam, kā mēs tagad dzīvosim. Iespējams, pirms mēs vēl paziņojam bērnam par to, ka mēs šķirsimies. Mums vajadzētu apsēsties un salikt to, ko mēs zinām. Respektīvi, kāda turpmāk būs tava dzīve, kas tavā dzīvē nemainīsies,” viņa turpina.
Brīdī, kad norit šķiršanās, bērnam var rasties sajūta, ka viņš ir vainīgs – varbūt viņi šķiras manis dēļ, varbūt es biju grūts, tāpēc viņi mani sarāja un pēc tam manis dēļ ir konflikts, norāda Oliņa: “Ir ļoti svarīgi, ka tā ir kopēja saruna – tur ir jābūt klāt abiem vecākiem, un mums pirmstam ir jāapsēžas un tās vadlīnijas kaut kādā veidā “jāuzliek uz papīra” vai jānovienojas, kā mēs turpmāk dzīvosim.”
Sarunās par nākotni var būt arī “pelēkās zonas”, kur nav iespējams vēl kādas lietas izlemt šodienā, bet “vērtīgākais būtu, ka mums būtu kaut kāds pirmatnējais un sākotnējais plāns. Otrs – savstarpēji vienoties par to, kā mēs runāsim viens par otru,” papildina Oliņa, “Skaidrs, ka nešķiras no laimīgām situācijām, šķiras pārsvarā tad, kad mums ir kaut kāda nepatika vienam pret otru, mēs vairs nevaram viens otru visdrīzāk izturēt.”
“Nereti, kad šāda veida situācijās notiek, ir tāda vecāku savstarpējā konkurence – cīņa par bērna simpātijām, cīņa par to, kurš nopirka foršāku mantiņu vai kurš aizveda interesantākā piedzīvojumā,” nosaka Rubenis. “Vai arī – tu viņu nedisciplinē, tu viņu pārāg izlaid,” potenciālos pārmetumus raksturo Oliņa.
“Tāpēc jau ir labi, ka tajā brīdī, kad mēs vienojamies, ja mums ir tāda iespēja un mēs to nedarām caur tiesu, ka ir trīs dienas pie tevis, četras dienas pie manis vai nedēļa, nedēļa. Atkal te ir ļoti būtiski saprast cilvēka gatavību. Dažreiz arī ir tā, ka ir tikai uz brīvdienām. To atkal mēs savā starpā vienojamies, kā mums būtu vieglāk,” viņa rezumē.
