Daudzi gaida īsto brīdi, iedvesmu vai motivācijas vilni, lai beidzot pieķertos svarīgiem darbiem. Taču realitātē motivācija ne vienmēr ir klātesoša, un tieši tāpēc nereti sākas atlikšana, vainas sajūta un stress. Raidījumā “Rītdienas maršruts” “Centra ZIN” izglītības programmas trenere Inga Oliņa un Georgs Rubenis diskutē par pašdisciplīnu, ieradumu veidošanu un to, kā paveikt lietas arī tad, kad nemaz negribas sākt.
Motivācija nav uzticams sabiedrotais
Rubenis norāda, ka daudzi cilvēki savu rīcību saista ar motivāciju, tomēr tā ir ļoti mainīga. Viņaprāt, motivācijas trūkums bieži noved pie prokrastinācijas, pēdējā brīža stresa un secinājuma, ka cilvēks ir slinks vai nespējīgs. Taču problēma nereti nav pašā cilvēkā, bet gan tajā, ka ikdienas vide un ieradumi nav veidoti tā, lai palīdzētu lietas paveikt.
“Motivācija bieži vien ir kā laikapstākļi. Reizēm tā ir, reizēm tā nav,” saka Rubenis.
Tāpēc abi raidījuma vadītāji uzsver, ka daudz svarīgāk par motivācijas gaidīšanu ir radīt sev sistēmu, kas palīdz rīkoties arī dienās, kad iedvesmas nav.
Grūtākais ir uzsākt
Oliņa stāsta, ka viens no svarīgākajiem soļiem jebkura uzdevuma izpildē ir vienkārši piesēsties pie darba. Pirms tam cilvēki nereti meklē dažādus iemeslus atlikšanai – uztaisa kafiju, sakārto galdu vai pievēršas citiem sīkumiem. Viņas ieskatā tas ir normāls process, jo cilvēkam nepieciešams laiks, lai ieietu darba ritmā.
Lai būtu vieglāk koncentrēties, viņa iesaka ieplānot konkrētu laiku darbam un dot sev iespēju pakāpeniski ieiet tā sauktajā darba plūsmā jeb “flow” stāvoklī.
Tāpat speciāliste uzsver, ka sarežģītākiem uzdevumiem vēlams iepriekš rezervēt konkrētu laiku un tajā neieplānot citus pienākumus. Viņasprāt, tas palīdz nevis gaidīt motivāciju, bet radīt apstākļus, kuros darbu ir vieglāk sākt un pie tā noturēties.
Savukārt Rubenis atzīst, ka praksē visgrūtāk bieži vien ir tieši sākt, jo pēc tam darbi nereti paveicas ātrāk un vieglāk, nekā sākotnēji šķitis.
Kāpēc smadzenes pretojas nepatīkamiem darbiem
Runājot par prokrastināciju, Oliņa atgādina, ka cilvēka smadzenes dabiski cenšas izvairīties no piepūles un meklē vieglākus ceļus. Tāpēc daudz pievilcīgāk šķiet noskatīties vēl vienu seriāla sēriju vai pievērsties kādam citam, mazāk sarežģītam uzdevumam.
“Smadzenēm nepatīk piepūlēties. Smadzenes negrib darīt to, kas viņām nepatīk,” norāda speciāliste.
Lai pārvarētu šo pretestību, viņa iesaka nepatīkamos darbus sadalīt mazākos posmos un neatlikt tos bezgalīgi. Dažkārt pietiek ieplānot vienu stundu konkrētam uzdevumam, nevis domāt par visu darbu kopumā.
Sākt ir vieglāk kopā
Sarunas laikā tiek apspriesta arī atbalsta nozīme. Oliņa uzsver, ka bērniem un pusaudžiem svarīgi ir nevis saņemt aizrādījumus, bet gan palīdzību darba uzsākšanas brīdī. Dažkārt pietiek apsēsties blakus un kopā izdarīt pirmos soļus.
Viņasprāt, līdzīgs princips darbojas arī pieaugušo dzīvē – bieži vien lielākā cīņa notiek nevis darba izpildes laikā, bet tieši pirms tā sākšanas.
Pašdisciplīna nav karš ar sevi
Raidījuma noslēgumā Rubenis apkopo galveno sarunas atziņu – pašdisciplīna nav balstīta sevis piespiešanā vai sodīšanā. Tā drīzāk ir prasme veidot sev apkārt vidi un ieradumus, kas palīdz virzīties uz priekšu.
“Pašdisciplīna nav karš ar sevi, bet drīzāk veselīga draudzēšanās ar sevi,” viņš uzsver.
Abi vienojas, ka motivācija bieži rodas tikai pēc pirmā soļa, nevis pirms tā. Tāpēc svarīgākais nav gaidīt īsto brīdi vai iedvesmas vilni, bet sākt. Tieši tad nereti izrādās, ka iepriekš tik biedējošais uzdevums nemaz nav tik sarežģīts, kā šķitis sākumā.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma “Rītdienas maršruts” saturu atbild AS “Radio SWH”.
