Raidījumā “Pietura vecākiem” “Centra ZIN” vecāku izglītības programmas trenere Inga Oliņa un Georgs Rubenis meklē atbildes uz dažādiem bērnu audzināšanas jautājumiem, kas šajā reizē ir droša un veselīga piesaiste. “Tā ir apzinātas saiknes veidošana,” par piesaistes veidošanu ar bērnu teic Oliņa.
“Kas būtu tās centrālās lietas? Tu jau minēji – vecākam būt klatesošam, priecāties un atbalstīt bērnu, bet kas varētu būt centrālās lietas plašākā mērogā bērnu vecuma spektrā, ko mēs vecāki varētu darīt, lai šo piesaisti veidotu tādu drošāku un stiprāku?” jautā Rubenis.
“Tā ir apzinātas saiknes veidošana, ka tajā brīdī, kad es esmu ar tevi kontaktā, burtiski tas var būt saistīts ar to, kādā veidā es tevi uzrunāju, ka es necenšos tevi visu laiku kritizēt, ka es neizsaku nepārtraukti kaut kādas piezīmes – “Tu jau tur atkal pie tā datora sēdi,”” atbildi rod Oliņa.
“Īstenībā tas ir saistīts ar šo drošo sajūtu, nevis es tev diezgan ar lielu regularitāti mēģinu nodot vēstījumu, ka tu esi slikts kaut kādās situācijās, un mēs visi kaut kur kļūdāmies, mēs dažreiz nemākam arī uzvesties, bet es to drīzāk mēģinu pavērst tā, ka tev ir slikti, es redzu, un es tev varu palīdzēt,” viņa turpina.
“Mēs runājam par vieniem no mūsu tuvākajiem cilvēkiem, jo mums piesaiste nav jāveido ar katru svešinieku, kas nāk uz ielas un jātur viņam rociņa, bet bērni ir tie, kuri benefitē no tā visvairāk,” skaidro Oliņa, “Ir ļoti daudz pētījumu par to, ka mācībās viņiem veicās daudz labāk, jo ir šis pozitīvais iedrošinājums un sajūta, ka es mēģināšu vēlreiz.”
Kā vēl bērniem līdz droša un veselīga piesaiste? “Viņi labprāt palīdz citiem, viņi arī paši lūdz palīdzību, kad to vajag. Viņiem ir tendence, piemēram, atzīt savas kļūdas, viņi māk atvainoties, tāpēc ka viņi neuzskata, ka viņi ir slikti,” viņa norāda, papildinot, ka tad bērni nebaidās arī no godīgas atzīšanās.
“Es nokavēju tāpēc, ka es aizgulējos, nevis man komēta nokrita un autobusam ritenis noripoja pa ceļam. Viņam nav iemesla tev būt kādam citam vai mēģināt izvairīties no situācijas, no kuras tu padomāsi par mani kaut ko sliktu, jo apriori es domāju, ka es īstenībā neesmu slikts cilvēks,” rezumē Oliņa.
