Mūsdienu jaunieši un pieaugušie arvien biežāk jūtas iesprostoti nepārtrauktā ātruma virpulī. Informācijas plūsma, ziņu gaidas un sociālo tīklu spiediens liek justies tā, it kā ik brīdi jābūt klātesošam. Raidījumā “Rītdienas maršruts” “Centra ZIN” vecāku izglītības programmas trenere Inga Oliņa un Georgs Rubenis pievēršas jautājumam – kā apstāties, kad viss notiek pārāk ātri, un kā pauze var kļūt par spēka avotu.
Ātrums, steiga un “vajag paspēt” ietekmē ne tikai pieaugušos, bet arī jauniešus, kuriem, iespējams, jāpieņem lieli dzīves jautājumi, piemēram, izvēloties nākamos karjeras soļus. “Dažreiz domāju, cik maz mums laika ir dots padomāt,” aizdomājas Oliņa, uzsverot, ka iepauzēšana ir daļa no procesa, “Tas arī ir darbiņš.”
Tomēr daudzi joprojām uzskata, ka apstāšanās un iepauzēšana ir laika izniekošana. “Viena no tām lietām, ar ko bieži saskaros, ir tā, ka ir tā sajūta, ka tā pauzes paņemšana ir laika izniekošana,” atzīst Oliņa. Iespējams, tas nācis no mūsu kultūras un audzināšanas, piemēram, vecāki, spēlējoties ar bērniem, vēlas iemācīt burtiņus, lasītprasmi un citas lietas, nevis vienkārši pievēršas rotaļu laikam.
“Man šķiet, ka iedot atļauju – un tas ir arī vecāku, citu pieaugušo uzdevums – šobrīd, piemēram, paņemt laiku tikai sev,” saka Oliņa. Savukārt Rubenis piebilst: “Tās var būt burtiski piecas desmit minūtes klusumā vai kaut kāda elpošanas pauze.” Laika paņemšana sev vai pauzes brīdis ir pietiekami nozīmīgs – to nevajag novērtēt par zemu.
“Tā pirmā sajūta ir tā, ka tas ir zemē nomests laiks vai izniekots laiks, bet patiesībā tādā garākā termiņā tas kļūst par enkura punktu visai pārējai dienai,” stāsta Rubenis. Viņš brīdina, ka bez pauzēm darbi sāk vadīt cilvēku: “Ļoti bieži ir tā, ka tā paužu nepaņemšana noved pie situācijas, ka nevis cilvēks vada projektu, bet projekts vada cilvēku.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma “Rītdienas maršruts” saturu atbild AS “Radio SWH”.
