Bez maksas – bet tomēr jāmaksā. Tieši šī pretruna pēdējā laikā saniknojusi daudzus makšķerniekus, kuri, iegādājoties licences, sastapušies ar aptuveni viena eiro maksu. Raidījumā “Zaļais stūris” situāciju skaidro Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) Zivsaimniecības daļas vadītāja Agnese Neimane, atklājot – problēma nav tikai naudā, bet arī tajā, kā šī sistēma tiek saprasta.
Diskusijas centrā ir šķietami nelielā, bet jūtamā maksa, ko daudzi uztvēruši kā jaunu slogu. Tomēr Neimane uzsver – tas nav nekas jauns: “Bezmaksas licence vispār kopš sava ieviešanas brīža bija ar viena eiro apkalpošanas maksu.” Līdz šim vairākās vietās šo summu sedza pašvaldības, tāpēc cilvēkiem radies priekšstats, ka licence patiešām ir pilnīgi bez maksas. Brīdī, kad tas mainījies, sekojis arī neizbēgams sašutums.
Situāciju vēl vairāk sarežģī tas, ka makšķernieki nereti jauc divas dažādas lietas – valsts noteikto makšķerēšanas karti un digitālo platformu “Mana cope”. “”Mana cope” ir pilnīgi neatkarīgs projekts, kam nav sakara ar makšķerēšanas kartēm,” viņa uzsver. Šī platforma kalpo kā praktisks rīks – vienuviet iespējams iegādāties licences, pārbaudīt noteikumus un iesniegt atskaites, un to šobrīd izmanto jau gandrīz 89 tūkstoši lietotāju.
Taču ērtībai ir sava cena. Neimane skaidro, ka sistēmas uzturēšana nav tikai tehnisks sīkums: “Licencei klāt nāk vesela kaudze ar lietām – lomu pievienošana, datu apstrāde, atskaites. Tas viss prasa resursus.” Tieši šis aspekts bieži paliek neredzams, un lietotājs redz tikai vienu – maksājumu, kas šķiet nesaprotams.
Ne mazāk būtiska ir arī lomu atskaišu tēma, kas daudziem joprojām šķiet formāla prasība. “Šī lomu atskaite nav tikai ķeksītis – tā sniedz informāciju apsaimniekotājiem un zinātniekiem,” norāda speciāliste. Šie dati ļauj analizēt zivju resursus un pieņemt lēmumus, kas ietekmē visu nozari, taču praksē daļa makšķernieku šo pienākumu ignorē vai uztver pavirši.
Papildu spriedzi rada arī jaunie noteikumi, īpaši makšķerējot jūrā. Turpmāk par noteiktām zivju sugām lomi jāreģistrē obligāti, un tas daudziem ir jauns pienākums. “Ja jūs dodaties makšķerēt pie jūras, jums ir pienākums ziņot par lomu noteiktām zivju sugām,” viņa skaidro, uzsverot, ka šīs prasības izriet no Eiropas Savienības regulējuma un attiecas uz visām dalībvalstīm.
Tomēr visā šajā sistēmā izšķirošais faktors joprojām ir pats cilvēks. “Stāsts ir par katru makšķernieku pašu – kā viņš cenšas ievērot noteikumus,” saka Neimane. Šeit slēpjas būtiskākais – ne tik daudz viena eiro maksā, cik uzticībā un sapratnē. Jo, kamēr daļa redz sakārtotu un modernu sistēmu, citi tajā joprojām saskata neskaidrību, kas ātri pārtop sašutumā.
