Brīdī, kad nekas vairs nesanāk un ķermenis atsakās sadarboties, Latvijas vadošā distanču slēpotāja Patrīcija Eiduka bija tuvu tam, lai vienkārši apstātos. Pēc sezonas, kas sākās ar lielu neziņu un beidzās ar augstvērtīgu sniegumu – 11. un 15. vietu olimpiskajās spēlēs –, viņa raidījumā “Vakara sporta stunda” atklāti runā par robežu izsīkumu, smagām mācībām un to, kas patiesībā slēpjas aiz rezultātiem.
Sezonas izskaņā sportiste nonāca līdz punktam, kurā ķermenis vienkārši prasīja pauzi. “Sezonas beigās biju tik ļoti sagurusi, ka sapratu, ka uzreiz vajag nelielu atpūtu un jāaizbrauc atpūsties,” atzīst Eiduka. Viņai atpūta nenozīmē bezdarbību – tieši pretēji. “Mana atpūta ir vienkārši ceļot un redzēt pēc iespējas vairāk – tādas vietas, kur nekad neesmu bijusi,” saka slēpotāja, uzsverot, ka tieši jauni iespaidi palīdz atgūt spēkus.
Sezonas sākumā gan viss nebija tik skaidrs. Neziņa par savu formu pamazām izzuda tikai ar laiku un sacensību pieredzi. “No vienām sacensībām uz otrām sajūtas uzlabojās, un tad sapratu – varbūt uz olimpiskajām spēlēm būs formas pīķis,” viņa stāsta. Šajā procesā svarīgākais indikators nebija rezultātu tabula, bet gan iekšējā sajūta: “Sajūtās palika labāk, un tas bija rādītājs, ka viss būs labi – vajag tikai dot laiku.”
Tomēr ceļš līdz šim punktam nebija taisns. Iepriekšējā sezona kļuva par smagu pārbaudījumu, kas lika pārvērtēt daudz ko. “Tā bija diezgan skarba mācība,” saka Eiduka, piebilstot būtisku atziņu: “Ja tev ir sūdzības par savām sajūtām, tad tās ir īstas, nevis tikai galvā.” Šī pieredze lika arī pieņemt grūtu, bet nepieciešamu lēmumu apstāties: “Man bija tā sajūta – kaut tas murgs vienreiz beigtos.”
Viņa neslēpj – kritiskajā brīdī apstāšanās pat šķita loģiska. “Tajā ziņā bija ļoti viegli apstāties, kad tev vispār nekas neiet,” atzīst Eiduka, uzsverot, cik sarežģīti ir turpināt, kad rezultāti neparādās. Tajā pašā laikā šī pieredze kļuvusi par pamatu izaugsmei: “Katram sportistam ir kaut kam grūtākam jāiziet cauri, lai turpinātu augt.”
“Tu vari trenēties, cik daudz gribi, bet, ja tev nebūs top līmeņa slēpes un smēre tajā dienā…” par slēpošanas “neredzamo pusi” uzsver Eiduka. Olimpiskajās spēlēs pirmais starts neizdevās, jo komanda vēl nebija atradusi pareizo slēpju kombināciju konkrētajiem laikapstākļiem. Taču pēc ātras reakcijas un ekipējuma maiņas nākamajos startos viss mainījās – slēpes “aizgāja”, un līdz ar to arī rezultāts. “Tā ir atsevišķa zinātne,” viņa piebilst.
Pēc vairākiem pārmaiņu pilniem gadiem sportiste šobrīd izvēlas stabilitāti un turpina darbu ar treneri Markusu Krāmeru. “Es arī negribu nekādas pārmaiņas vairāk,” atklāj Eiduka, uzsverot, ka nepārtraukta maiņa traucē sasniegt maksimumu. Viņa uzsver, ka cieša sadarbība ar treneri un slēpju servisa komandu ir kritiski svarīga – tikai ilgtermiņā iespējams pilnībā izprast sportista vajadzības un sasniegt augstāko līmeni.
