Raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” viesojas Lauris Freibergs – viens no pazīstamākajiem Latvijas motokrosa sportistiem, kurš desmit gadus startējis pasaules čempionātos un vēl šodien aktīvi darbojas sportā kā treneris. Sarunā viņš atskatās uz savu ceļu no kautrīga Grobiņas puikas līdz pasaules līmeņa sacensībām, atklāj grūto periodu pēc profesionālās karjeras beigām un stāsta par īpašo saikni ar dēlu Uldi, kurš turpina ģimenes motokrosa tradīcijas.
No bailīga puikas līdz pasaules čempionātam
Šodien Freibergu pazīst kā pārliecinātu sportistu, treneri un motokrosa entuziastu, taču bērnībā viņš bijis pavisam citāds. Pirmās sacensības viņš atceras ļoti spilgti. Kamēr citi bērni gatavojušies startam, Lauris raudājis un nemaz nav bijis gatavs doties trasē. Tobrīd nevis valdījis azarts, bet gan bailes.
Motokross viņa dzīvē ienāca caur vecākajiem brāļiem. Sākumā tas bija vienkārši bērnu hobijs, taču drīz kļuva skaidrs, ka jaunākajam no Freibergiem motokross padodas īpaši labi.
“Es biju tiešām ļoti kautrīgs bērnībā, bet šis sports mani ir ļoti audzinājis.”
No sacensībām Latvijā viņš pakāpeniski aizcīnījās līdz pasaules motokrosa elitei.
“Mana sākuma stāsts ir tāds, ka ļoti mazs, kluss un kautrīgs puisītis uzkāpj uz moča un tiek līdz pasaules čempionātam,” saka Freibergs.
Pat pēc aktīvās karjeras beigām viņam joprojām ir iespēja satikt savus bērnības elkus, piedaloties motokrosa leģendu sacensībās Itālijā. Viņš atzīst, ka pirmajā reizē bija grūti noticēt, ka cilvēki, kurus bērnībā redzējis tikai žurnālu vāku fotogrāfijās, tagad ir viņam līdzās vienā trasē.
“Jutos tā, ka esmu izmests no laivas”
Aiz sportiskajiem sasniegumiem sekoja arī periods, par kuru sportisti bieži runā daudz retāk. Kad profesionālā karjera noslēdzās, Freibergs piedzīvoja vienu no sarežģītākajiem posmiem savā dzīvē.
“Kad izlēmu, ka vairāk nebraukšu, jutos tā, ka esmu izmests no laivas.”
Viņš atzīst, ka nebija sagatavojis rezerves plānu vai citu nodarbošanos, kurai pilnībā pievērsties pēc sporta. Pēkšņi nācās meklēt jaunu virzienu un pierast pie pavisam citas ikdienas. Līdz tam viņa dzīve gadiem ilgi bija pakārtota treniņiem, sacensībām un sportiskajiem mērķiem, tāpēc pāreja uz citu ritmu nebija vienkārša.
Tolaik valdījis liels apjukums, taču tieši motokross palīdzējis atrast arī nākamo dzīves posmu. Sākumā viņš trenēja dažus braucējus, vēlāk viņu kļuva arvien vairāk. Pamazām izauga arī viņa izveidotā Laumas mototrase, kas šodien kļuvusi par nozīmīgu motokrosa centru Kurzemē.
Kad dēls izvēlas to pašu ceļu
Īpaša vieta Freiberga dzīvē ir dēlam Uldim, kurš šodien jau pats izcīnījis Latvijas, Lietuvas un Polijas čempiona titulus. Taču tēvs uzsver, ka nekad nav centies dēlu piespiest iet viņa pēdās.
“Manī nebija tāda, ka obligāti jāizaug par čempionu. Tikai – lai viņam patīk braukt.”
Freibergs atzīst, ka daudz svarīgāks par tituliem bijis kopā pavadītais laiks – sacensības, treniņi un neskaitāmi braucieni pa Baltijas trasēm, kas kļuvuši par nozīmīgu abu attiecību daļu.
Šodien viņš dēlam palīdz ne tikai kā tēvs, bet arī kā treneris, padomdevējs un komandas cilvēks. Vienlaikus Freibergs uzsver, ka sportā svarīgākais nav dzīšanās pēc ātruma, bet gan prasmes, disciplīna un spēja saprast savas robežas.
Atskatoties uz savu dzīvi, viņš neslēpj, ka motokross devis daudz vairāk nekā tikai sportiskus panākumus. Tas palīdzējis viņam kļūt pārliecinātākam, iemācījis disciplīnu un devis iespēju arī pēc karjeras beigām atrast jaunu aicinājumu.
Pilnu raidījumu “Ar dziesmu par dzīvi” klausies un skaties ierakstā!
