Kad pēdējo reizi dzirdējāt kādu sūdzamies par cenām, saruna, visticamāk, grozījās ap benzīnu, cigaretēm vai alkoholu. Valdība regulāri ceļ akcīzes nodokli, un katrs cents pie alus pudeles vai dīzeļdegvielas litra uzreiz nonāk ziņu virsrakstos. Tomēr augstākā izglītība Latvijā pamazām kļūst par luksusa preci.
Pat palasot jaunākās ziņas rss.lv un salīdzinot augstskolu cenu lapas, redzams, ka studiju maksa pēdējos gados ir augusi straujāk nekā nodokļi lielākajai daļai ikdienas patēriņa preču. Kāpēc kļūt par programmētāju, juristu vai ārstu Latvijā pēkšņi maksā tik dārgi, un kāpēc mūsu kaimiņi šajā ziņā ir mums priekšā?
Studiju rēķins pret akcīzes kāpumu
Lai saprastu situāciju, ir vērts salīdzināt divas lietas. Kad valsts ceļ akcīzi, tas parasti notiek pakāpeniski – klāt nāk daži procenti, kas pircējam nozīmē nelielu sadārdzinājumu. Savukārt studiju maksa Latvijas augstskolās pēdējo pāris gadu laikā daudzviet ir pieaugusi par 15%, 20% un vietām pat par trešdaļu.
Ja pirms kāda laika labā sociālo zinātņu programmā varēja studēt par aptuveni diviem tūkstošiem eiro gadā, šodien rēķins virs trim vai četriem tūkstošiem jau ir normāli. Par tādām jomām kā medicīna vai starptautiskais bizness nemaz nerunājot – tur gada maksa jau ir mērojama daudzos tūkstošos, kas jaunietim bez vecāku atbalsta ir gandrīz nesasniedzama summa.
Kur paliek tā nauda?
Augstskolas, protams, šīs cenas neizdomā pašas – tām vienkārši ir jāizdzīvo. Pirmkārt, universitāte nav tikai auditorija, tā ir milzīga saimniecība. Pēdējo gadu energoresursu cenu svārstības, rēķini par elektrību, apkuri un lielo, vēsturisko ēku uzturēšanu augstskolu budžetos iecirta nopietnu robu, ko nācās daļēji segt ar studentu līdzmaksājumiem.
Otrkārt, labi pasniedzēji un jaunās paaudzes zinātnieki nestrādās par minimālo algu. Ja augstskola nevar samaksāt konkurētspējīgu atalgojumu, speciālisti vienkārši pāriet uz privāto sektoru vai aizbrauc strādāt uz ārvalstīm.
Bet pats galvenais iemesls ir ilgstošs valsts naudas trūkums. Latvija gadiem ilgi ir bijusi starp tām Eiropas valstīm, kur valsts budžeta finansējums uz vienu studentu ir salīdzinoši zems. Tā kā valsts nesedz visas reālās studiju izmaksas un budžeta vietu visiem nepietiek, augstskolas ir spiestas trūkstošo budžeta daļu iekasēt no maksas studentiem.
Kāpēc kaimiņvalstīs sistēma ir citādāka?
Igaunijā jau pirms laba laika tika pieņemts lēmums: ja tu esi vietējais vai ES pilsonis un mācies igauņu valodā, augstākā izglītība tev ir bez maksas. Valsts izglītību uzskata par ilgtermiņa investīciju nākotnē, nevis par pakalpojumu, kas jauniešiem jānopērk pašiem. Kamēr students sekmīgi nokārto eksāmenus, studiju maksa viņu neskar.
Lietuvā darbojas tā sauktā “studiju grozu” sistēma. Sekmīgākajiem studentiem visu pilnībā apmaksā valsts, un modelis ir izveidots tā, lai jauniešiem nebūtu jāsāk sava darba dzīve ar milzīgām parādsaistībām.
Latvijā tikmēr jaunietis no reģiona, ieraugot studiju un dzīvošanas izmaksas galvaspilsētā, sāk rēķināt alternatīvas. Daudzi secina, ka aizbraukt mācīties uz Tartu vai kādu Skandināvijas valsti, kur izglītība ir bez maksas, ir finansiāli daudz izdevīgāk nekā palikt mājās.
Izglītība kā elites privilēģija
Kad valsts uzliek lielāku nodokli cigaretēm vai alkoholam, mērķis ir skaidrs – samazināt kaitīgo preču patēriņu. Bet kas notiek, ja pārāk dārga kļūst izglītība?
Rezultātā daudzi talantīgi jaunieši no mazāk turīgām ģimenēm vienkārši atsakās no studijām. Viņi nevar atļauties ne tūkstošus par mācībām, ne augstās īres cenas Rīgā. Savukārt studiju kredīti ar mainīgajām procentu likmēm daudziem šķiet pārāk liels risks vēl pirms reālās karjeras uzsākšanas.
Kur mēs nonāksim, ja nekas nemainīsies?
Mums Latvijā ļoti patīk runāt par inovācijām, augsto tehnoloģiju eksportu un gudru sabiedrību. Taču realitātē mēs dzenam sevi pretrunās. Kamēr akcīzes celšana ir veids, kā valstij gūt ieņēmumus vai ierobežot sliktus ieradumus, augstskolu cenu kāpums liecina par sistēmas problēmām.
Ja valsts nepalielinās bāzes finansējumu augstskolām un nepadarīs studijas pieejamākas ikvienam, kuram ir atbilstošas spējas, sekas būs jūtamas visā ekonomikā. Mēs varam palikt ar dārgām universitātēm un tukšu darba tirgu, kurā akūti trūkst kvalificētu speciālistu. Izglītība nav parasts bizness – tā ir mūsu visu kopīgā nākotne.
