Mākslinieki dabu attēlojuši gadsimtiem, taču šodien arvien biežāk jautājums vairs nav tikai par skaistu mežu, jūru vai ainavu. Laikmetīgā māksla pievēršas arī tam, kas ar šo vidi notiek un kādu lomu pārmaiņās spēlē cilvēks. Vienlaikus arī pati mākslas pasaule nav ārpus vides jautājumiem – izstādei nepieciešami materiāli, transports, iepakojums, apgaismojums un reizēm speciāli būvēta scenogrāfija.
Tāpēc līdzās jautājumam, ko māksla mums stāsta par dabu, rodas vēl viens: cik pārdomāti pati mākslas nozare izmanto resursus un kas ar tiem notiek, kad izstāde ir beigusies?
Radio SWH TV raidījumā “Mainās visas papardes” par mākslas un vides attiecībām stāsta mākslas zinātniece, kuratore un galerijas ASNI dibinātāja Auguste Petre. Sarunā viņa skaidro, kā vides tēmas parādās Latvijas laikmetīgajā mākslā un kā mākslinieki un izstāžu veidotāji arvien vairāk domā arī par pašu radīšanas procesu.
Māksla vairs tikai neattēlo dabu
Petre novērojusi, ka vides jautājumi mākslā kļūst arvien aktuālāki. Viņasprāt, tas redzams arī kultūrpolitikas līmenī – piemēram, projektu pieteikumos arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta tam, vai iecerētais projekts ir ilgtspējīgs.
Mainās arī veids, kā mākslinieki runā par dabu. Mežs un jūra joprojām var būt skaistas ainavas, taču līdzās estētiskajam skatījumam arvien biežāk parādās jautājums par cilvēka rīcību un tās sekām.
“Mēs tikai gleznojam šo skaisto vidi vai analizējam to, ko mēs šai videi esam nodarījuši?” sarunas laikā jautā Petre.
Mākslas spēks šeit slēpjas spējā sarežģītu tēmu padarīt personiskāku. Atšķirībā no statistikas vai politiska paziņojuma mākslas darbs var ļaut skatītājam ne tikai uzzināt, bet arī sajust un pašam veidot asociācijas.
Petres skatījumā vide mākslā nav kaut kas abstrakts – tā ir telpa, kurā cilvēks pats dzīvo.
Kad daba kļūst arī par materiālu
Viens no veidiem, kā mākslinieks nonāk īpaši ciešā saskarē ar apkārtējo vidi, ir zemes māksla. Tajā mākslas darbs var tapt no tā, kas jau atrodams konkrētajā vietā – zemes, koka, augiem un citiem dabas materiāliem.
Kā piemēru Petre min Andri Eglīti, kurš savā praksē izmanto arī dabiskus materiālus, tostarp zemi. Šādos darbos daba vairs nav tikai tas, ko mākslinieks attēlo – tā kļūst par paša darba sastāvdaļu.
Petre savā pētniecībā interesējas arī par to, kā jaunākās paaudzes mākslinieki izvēlas materiālus. Viņa novērojusi, ka šī izvēle kļūst apzinātāka.
Koks, metāls, krāsa vai zeme nav tikai tehnisks līdzeklis ieceres īstenošanai. Arī pats materiāls var palīdzēt izstāstīt stāstu.
Un līdz ar šo izvēli rodas arī ilgtspējas jautājums – vai katram darbam nepieciešams jauns materiāls un kas ar to notiks pēc tam?
Ne vienmēr vajadzīga skaļa provokācija
Vides tēmas laikmetīgajā mākslā var parādīties ļoti dažādi. Redzamākās sabiedrībā mēdz būt provokatīvas performances vai aktīvisma formas, taču Petre uzsver, ka starp galējībām atrodas daudz darbu, kuros par cilvēka un dabas attiecībām tiek runāts daudz niansētāk.
Kā vienu no piemēriem viņa min Ivetas Gabaliņas izstādi, kurā mežs salīdzināts ar sievietes ķermeni un meža izciršana sasaistīta ar vardarbības tēmu.
Petres ieskatā provokācija pati par sevi nav pietiekama.
Ja aiz skaļa žesta nav idejas, par kuru iespējams turpināt domāt un sarunāties, uzmanība var palikt tikai virsrakstu līmenī. Savukārt māksla, kas skatītājam atstāj vietu pašam veidot saiknes un secinājumus, var radīt daudz ilgāku pēcgaršu.
Bet cik “zaļa” ir pati izstāde?
Te arī parādās otra šīs sarunas puse. Māksla var runāt par cilvēka ietekmi uz vidi, taču arī pašas izstādes tapšana patērē resursus.
Skatītājs parasti ierauga jau gatavu telpu. Taču aiz katras sienas, uzraksta, gaismas un mākslas darba stiprinājuma ir materiāli un darbs.
Petre skaidro, ka izstāžu tapšana ir liels mehānisms. Tiek būvētas sienas un citi scenogrāfijas elementi, izmantoti stiprinājumi, apgaismojums un dažādi apdares materiāli. Atsevišķu izstāžu sagatavošana ilgst pat vairākus gadus.
Un tad pienāk brīdis, kad izstāde beidzas.
Tieši šeit rodas būtisks ilgtspējas jautājums: vai materiāls, kas izmantots tikai vienā projektā, automātiski kļūst par atkritumu?
Vienas izstādes pārpalikums var kļūt par citas materiālu
Latvijas mākslas vidē jau tiek meklēti veidi, kā šo problēmu mazināt.
Petre stāsta par mākslinieku, kuratoru un izstāžu veidotāju savstarpēju saziņas grupu, kurā iespējams piedāvāt materiālus, kas palikuši pāri pēc iepriekšējiem projektiem.
Kādam tie vairs nav nepieciešami, bet citam tieši šis materiāls var būt vajadzīgs nākamajai izstādei.
Tādējādi scenogrāfijas daļa, koka plāksne vai cits materiāls, kas citādi varētu kļūt par atkritumu, iegūst vēl vienu pielietojumu.
Arī savā kuratores un galerijas darbā Petre cenšas meklēt jau esošus materiālus un domāt par to, kur izstādei speciāli izgatavotās lietas varēs nonākt pēc projekta beigām.
Tas ne vienmēr ir iespējams. Mākslinieka iecere un vēlme radīt kvalitatīvu izstādi dažkārt prasa arī jaunus materiālus.
Ilgtspēja šajā gadījumā nenozīmē pilnīgu atteikšanos no visa jaunā. Tā drīzāk sākas ar jautājumu: vai pirms jauna iegādes esam pārbaudījuši, ko iespējams izmantot atkārtoti?
Ierobežoti resursi liek meklēt vienkāršākus risinājumus
Petre sarunā norāda arī uz kādu Latvijas mākslas vides īpatnību – izstāžu veidošanai bieži nav ļoti lielu budžetu.
No vienas puses, tas ierobežo iespējas realizēt apjomīgas ieceres. No otras – tas var mudināt meklēt vienkāršākus risinājumus un rūpīgāk izvērtēt, kas izstādei patiesībā ir nepieciešams.
Tas ir princips, kas attiecas ne tikai uz mākslu.
Arī mājās, remontā vai pasākumu organizēšanā lielāks materiālu daudzums ne vienmēr nozīmē labāku rezultātu. Dažkārt pārdomāts un vienkāršāks risinājums ļauj izmantot mazāk resursu un vienlaikus sasniegt iecerēto.
Māksla ārpus galerijas
Latvijā mākslas un dabas satikšanās notiek arī ārpus izstāžu zālēm.
Petre izceļ brīvdabas izstādes, kurās darbs tiek veidots konkrētajā ainavā un pati daba kļūst par nozīmīgu izstādes sastāvdaļu.
Kā piemēru viņa min Andra Eglīša organizēto “Savvaļu”, kur māksla un apkārtējā vide pastāv ciešā mijiedarbībā.
Savukārt vieta, kur, Petresprāt, daba un māksla īpaši uzskatāmi savienojas, ir Pedvāle.
Raidījuma noslēgumā viņa piedāvā arī pavisam vienkāršu ideju: kamēr laikapstākļi ļauj, ne tikai meklēt dabu mākslā, bet meklēt mākslu dabā.
Ko no mākslas pasaules varam pārņemt savā ikdienā?
Pirms pērc jaunu, paskaties, vai vari izmantot jau esošo. Tas var attiekties uz remontu, mēbelēm, dekorācijām, pasākumiem vai jebkuru citu projektu.
Materiālam pēc viena lietojuma nav obligāti jākļūst par atkritumu. Ja pašam tas vairs nav vajadzīgs, iespējams, tas noder citam. Domā par materiāla nākamo dzīvi jau izvēles brīdī. Ne tikai, kā tas izskatīsies šodien, bet arī, kas ar to notiks tad, kad tas vairs nebūs vajadzīgs.
Ne viss jāražo no jauna. Atkārtoti izmantojot jau esošos materiālus, iespējams samazināt nepieciešamību pēc jauniem resursiem.
Šīs ir pavisam vienkāršas izvēles, taču tieši no tām veidojas pārdomātāks patēriņš.
Māksla var mainīt ne tikai to, ko redzam
Mākslas darbs pats par sevi neatrisinās klimata vai dabas daudzveidības problēmas. Taču tas var likt cilvēkam uz ierastām lietām paskatīties citādi.
Zinātne var izskaidrot problēmu, skaitļi – parādīt tās mērogu. Māksla savukārt var palīdzēt izveidot personisku saikni ar tēmu, kas citādi šķiet attāla.
Vienlaikus arī pašai mākslas pasaulei jāatbild uz tiem pašiem jautājumiem, kurus varam uzdot savā ikdienā: cik daudz mums patiesībā nepieciešams, vai viss jāiegādājas no jauna un ko iespējams izmantot vēlreiz?
Jo mazāk materiālu kļūst par vienreiz lietojamiem izstādes elementiem un jo vairāk tiem iespējams atrast nākamo pielietojumu, jo pārdomātāk tiek izmantoti jau saražotie resursi.
Tādējādi māksla var ne tikai stāstīt par mūsu attiecībām ar vidi. Tā var arī piedāvāt ļoti praktisku domu: pirms izmantot jaunu resursu, paskatīties, vai jau esošajam iespējams dot nākamo dzīvi.
“Mainās visas papardes” ir Radio SWH un Radio SWH TV raidījumu cikls, kurā žurnālists Ainārs Rutkēvičs kopā ar nozares ekspertiem skaidro ar vidi un klimata pārmaiņām saistītus jautājumus vienkāršā un saprotamā valodā. Raidījumu ciklu līdzfinansē Vides investīciju fonds Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta ietvaros.
